Iebraucot Jēkabpilī, kļūst skumji, skatoties uz skaisto sarkano māju Brīvības ielā 229 pie laukuma, kur atradās skolas internāts. Nezinu, kas laiž postā manu bērnības – jaunības mitekli. Mēs, lauku bērni, no trūcīgas vides (jo vecāki bija kolhoznieki) dzīvojām draudzīgi. Ir vairākas epizodes, kas īpaši palikušas atmiņā.

Ir 1955. gada novembris. PSRS gatavojas lielajiem apvērsuma svētkiem. Šie svētki izpaudās arī ar to, ka veikalos atveda kādus īpašus gardumus. Salikām kopā savas kapeiciņas un kāds drosminieks izkāpa pa logu, aiz kura bija pārtikas veikals un nopirka kādu īpašo gardumu. Tas bija: baltmaize un kūpināta siļķe. Diezin vai kāds tagad to varētu novērtēt.

Kādā no gadiem tika izsludināts konkurss par skaistāko istabiņu. Mēs paši neko īpaši nevarējām izdarīt, bet aicinājām savus klases biedrus, kas dzīvoja savās mājās vai dzīvokļos, izpalīdzēt. Mēs “ieguvām” skaistus aizkarus, sedziņas, dažādus dekorus un līdz ar to 1. vietu. Neatceros, ka šī vieta mums būtu atnesusi kādu nozīmīgu apbalvojumu.

Vairākus gadus prasījām saimniecības vadītājam Mūrniekam spoguli, bet tā arī neieguvām.

Es gandrīz būtu bijusi vainīga, ja būtu nodedzis internāts. Gludeklis bija tādā formā, ka bija vajadzīga īpaša izmanība, lai to lietotu. Tas bija tā. Vienīgais tērps, ar ko apmeklēt skolas balli, bija: noārdīt aproces un apkaklīti, izmazgāt, izgludināt un piešūt atpakaļ, jo nekādu rezervju nebija. Klases biedrene B. vēlējās gludināt un tā kā skaitījās, ka es esmu “lielāks fiziķis”, tad lūdza sakārtot gludekli. Es pietinu pie ievaddakšas vaļējus vadus, iespraudu kontaktā un nobrīdināju, ka pēc kāda laika jāpārbauda karstums, ja čūkst, jāizrauj un jāgludina. Pēc neilga laika dzirdu kliedzienus: “Deg, deg!” Es “izlēcu” no istabas un redzēju, ka deg vadi jau pie griestiem. Par laimi mūsu 2. stāvā bija “korķu” sistēma, pēc kuru izskrūvēšanas degšana pārstājās. Toreiz gan biju ļoti dusmīga un rājos par manis neklausīšanu.

1956. gada pavasarī pēc bargās ziemas ar lielu salu līdz -40 grādiem un kārtīgu sniegu uz 1. maija svētkiem nokļūt uz savām lauku mājām bija problēma. Bija applūdis Pelītes tilts, šoseja pie Salas skolas. Vairākas dienas brīvas, bet “iesprostoti” Jēkabpilī. Tilta pār Daugavu nebija. Mēs, “bariņš” no kopdzīvošanas vietas, vispirms pa mutuļojošo Daugavu ar kuģīti “Gulbītis” pārbraucām uz Krustpils pusi. Tas bija gaišā vakarpusē. Devāmies uz Krustpils staciju un 4.00 agrā rīta ar vilcienu Krustpils-Jelgava aizbraucām (pēc 10-15 min.) līdz Daugavas stacijai un tad tālāk devāmies kājām 4, 5 vai 7 km kur nu kurš sēlpilietis. Mūsu labo formu bija palīdzējuši veidot sporta skolotāji Laimonis Ķāvis un Aldona Antone.

Tieši internāta audzēkņi bija vieglāk “savācami” sporta aktivitātēm. Mēs bijām stipri tūrismā. Mūs sagatavoja manas klases audzinātājs Alberts Vanags.

Pēc brīvajām Maija svētku dienām bija jāatgriežas Jēkabpilī. Autobuss jau gāja, jo ūdens bija kļuvis zemāks. Bet Pelītes tilts bija nedaudz zemāks un uz tā autobuss noslāpa. No tuvējās mājas piebrauca laiva, kurā visi sakāpa, izņemot vienu R., kas nezināmu iemeslu dēļ “nogūlās” blakus laivai.

Internātā dzīvojām tad, kad tika palaists pirmais zemes pavadonis, par to tika visur skandināts kā par PSRS milzīgu notikumu. Mūsu istabas lielais logs 2. stāvā bija vērsts uz rietumiem un man nācās pierādīt, ka 1 stundu pēc saules rieta var novērot to pārlidojam. Drīz šis pavadonis sadega. Domāju, ka vakarpusē, laukos gaidot autobusu, debesīs novēroju liesmu un dūmu asti un laiks sakrita ar oficiālo valsts paziņojumu.

Aiz mūsu loga tika iekārtota saldējuma tirgošanas būdiņa, cerībās, ka būsim dūšīgi pircēji. Pie tās pienāca kāds lauku vīrs, nopirka saldējumu, izvilka kabatas nazi, apēda un turzu nometa aiz būdiņas. Mēs tikai novaimanājām, ka tika aizmests pats garšīgākais.
Internāta attālums līdz skolai nav liels, tad mēs skolas garderobi nelietojām, jo pat vislielākajā salā skrējām uz skolu tikai formas apģērbā. Bijām diezgan izturīgi, jo neatceros, ka kāds būtu īpaši slimojis. Izņemot, kad 1956.-1957. gadā plosījās bērnu trieka.
Kopmītnē slims gulēja Mārtiņš. Mēs viņu apmeklējām, bet par brīnumu vairāk neviens nesaslima. Bet Mārtiņu neizglāba.
Vēlāk, kad bijām izgājuši no pionieru vecuma, mūs aicināja stāties komjaunatnē. Tikām aicināti pie direktores Amālijas Bērziņas, kas ar staļiniskām devīzēm “kas nav ar mums, tas ir pret mums” mēģināja mūs ietekmēt. Redzēju no direktores kabineta iznākošas raudošas klases biedrenes. Tie, kas stājās komjaunatnē, no kopmītnes tika “bagātīgi apdāvināti”.

Ietinamais papīrs bija samērā lēts. “Skaisti” iesaiņojām savas mācību grāmatas. Skolotāji mēģināja mūs audzināt, sakot, ka grāmatas jāpasniedz neiesaiņotas. Mēs apgalvojām, ka tās ir “īpašas”. Kad mūsu apdāvinātais atgriezās kopmītnē, tad skanēja vaicājumi: “Kur ir mana ķīmija?”, “Kur ir mana algebra?” u.t.t.

Visbeidzot, kad mūsu nostājas dēļ nācās ciest klases audzinātājam, tad mēs atklātā tekstā teicām, ka “stājamies tikai Jūsu dēļ”. Diemžēl mūsu Vanagam (mūsu valodā “vanadziņam”) mēs bijām vienīgie “bērni”, jo viņš pēc pedagoģiskā darba atgriezās Skaitļošanas centrā LVU.

Kādā no skolas salidojumiem devāmies uz savu veco, mīļo internātu, lai kaut no ārpuses pakavētos atmiņās. Ar lielu izbrīnu aplūkojām iekšpagalma logu, kas atrodas blakus izejai. Stāsts varētu būt par tā loga izmantošanu.

Skolas pasākumi – balles notika sestdienas vakaros. Mums vajadzēja aizbraukt uz mājām, sakopt apģērbu, paņemt proviantu. Lai visu paspētu un vēl svētdienā atgrieztos atpakaļ, nācās doties uz visagrāko autobusu. Internāts pa nakti bija aizslēgts. Tad tā kā bijām pietiekoši slaidi (-das), tad izkāpām pa vēdlodziņu. Iekšpagalma logs bija zemāk kā pārējie. Iekāpt pa to, laikam, nebūtu iespējams.

Bez mācībām mēs piedalījāmies arī citās aktivitātēs. 1958. gada decembra nogalē piedalījāmies karnevālā. Tērpus sarūpējām paši.

Mēs – “Vanadziņa” klase

Audzinātājs A. Vanags un zinošais ģeogrāfs A. Ozoliņš ierosināja mūs doties  ekskursijā pa dzimto rajonu. Romantiskā braucienā ar mazbānīti aizbraucām no Jēkabpils uz Neretu. Un tālāk kājām apmeklējām Neretas pienotavu, bijām Jaunsudrabiņa dzimtajās mājās, kur tikāmies ar Baltās grāmatas prototipu Pēterīti (attēlā 7. no labās puses, vai 5. no kreisās), bijām A. Žilinska mājā un nakšņojām pie retuma, ezerriekstu vietas Saukas ezera.

1959. gadā nedaudz pirms beigšanas eksāmeniem devāmies ceļā uz Koknesi. Braucām ar dažāda tipa parastiem velosipēdiem. Pirmajā dienā atveldzējāmies pie Vīgantes parka Liepavotā, nezinājām, ka toreiz atvadījāmies no Staburaga. Vienā dienā, ar pieturām apskatei, nonācām Koknesē. Otrā dienā notika atgriešanās Jēkabpilī ar apstāšanos pie Pērses, Rīteres u.t.t. Tā kā mēs bijām dažādās spēku kategorijās, tad mūsu visu redzošais audzinātājs “vanadziņš” tos, kas bija rūdītāki braucēji un kuriem bija labāks braucamais, pārvietoja uz kolonnas beigām. Neviens nesūdzējās par grūtībām. Garākā ekskursija bija pēc izlaiduma. Netikām izmantojuši komfortablus autobusus, bet pārvietojāmies kājām no Aglonas līdz Daugavpilij ar vairāku dienu atpūšanos pie dziļākā Latvijas ezera Dridža Sauleskalna pakājē. Klases audzinātājam nebija ar mums problēmu, jo mēs bijām draudzīgi, paklausīgi. Mēs tikām tik labi apmācīti tūrisma iemaņās, ka ieguvām labas vietas tūrisma sacensībās.

Ar dziļu cieņu atceramies ļoti jaukos, korektos skolotājus: skolotāju Lasi, kas mācīja vācu valodu, fizikas skolotāju Pavlovu, sirsnīgo ģeogrāfijas skolotāju Germovu, mākslinieku – rasēšanas skolotāju Pormali, mīļo Trautmani.

Mēs, 1959. gada izlaidums, cenšamies vienreiz gadā satikties. Vienā tikšanās reizē ieraudzījām neievērojamu vecmāmiņu ejam ar savu sunīti. Pēkšņi bija kāds, kas viņā atpazina mūsu izcilo dziedāšanas skolotāju Ludmilu Placi. Mēs viņu uzrunājām un uzaicinājām uz tikšanās vietu.

Pie mums atnāca nevis vecmāmiņa pēc deviņdesmit, bet dāma augstpapēžu kurpēs, dziedoša, omulīga. Tā mūsu pēdējā tikšanās ir neaizmirstama.

Viņa izveidoja skolā mūsu laikā varenu kori. Mēs dziedājām korus no operas “Jevgeņijs Oņegins”, no operetes “Pie skaistās Zilās Donavas”. Skolotājas Places enerģija bija neizmērojama. Iespējams, ka viņas ietekmē mūsu klases Rita apguva diriģēšanu.
Pateicoties visu skolotāju labam darbam, mēs bijām “izdevusies” klase, jo no 17 beidzējiem klasē, ko audzināja Alberts Vanags, 12 ieguva augstāko izglītību.

1959. gadā vajadzēja nolikt augstskolā iestājeksāmenus. Eksāmenu skaits bija 3-5. Visi, kas uzsāka mācības, tās pabeidza, bet tas prasīja nopietnu darbu.

No mūsu klases izmācījās dažādu specialitāšu mediķi: Anda Buša – farmaceite, Rita Kļaviņa – zobārste, Rita Tūmane – ginekoloģe, Oļģerts Liepiņš – traumatologs, Rasma Liepiņa apguva mežkopību, Rasma Minoviča bija agronome, Vizma Beniņa apguva inženierzinātnes RTU, Vanda Filipeka ieguva zinātņu kandidāta grādu bioloģijā, Pēteris Akmentiņš kļuva par militāro topogrāfu un savu dzīvi un darbību pabeidza Krievijā, Inese Ķipere ieguva LVU Fizikas-matemātikas fakultātē matemātikas maģistra grādu un visu darba mūžu veltīja matemātikas mācīšanai, galvenokārt RTU, Ivars Baško ir speciālists elektrotehnikā, Rita Pastare bija mūzikas pedagoģe un kordiriģente. Mūsu klases biedrs Juris Bodnieks, kas izmācījās par juristu, tikai vienu reizi bija mūsu klases salidojumā. Pārējie 5 papildināja zināšanas vidējās speciālajās skolās.

No 17 beigušajiem šai zemē vairs nav satiekami 7 klases biedri.

Lai Jums Jūsu ieceres izdodas!

Paldies mūsu skolai par dzīves pamata sniegumu!

11.08.2019.

Inese Ķipere-Bērtule