Labajiem darbiem, mūsuprāt, ir jānāk no sirds un tiem nav skaļi sevi jāreklamē, tāpēc šajā mācību gadā mūsu klase vienojās par diviem veikumiem, kuros apliecinājām savu spēju dot citiem. Pirmā iniciatīva mums nāca pēc klases audzinātājas izstāstītā dramatiskā stāsta par kādu meiteni bāreni, kura novembrī zaudējusi mammu un kurai vienīgais tuvais cilvēks ir astoņdesmitgadīgā vecmāmiņa, kas kļuvusi par viņas aizgādni. Meitene mācās septītajā klasē, dzīvo laukos, katru dienu mēro divus kilometrus garu ceļu līdz autobusam, lai dotos uz skolu, nodarbojas ar vieglatlētiku un klusi sapņo kādreiz studēt augstskolā. Lai iepriecinātu šo sirsniņu, mēs nolēmām Ziemassvētku laikā sagādāt viņai pārsteigumu. Iniciatīvu uzreiz uzņēmās Loreta, un tā mums tapa skaista un noderīga dāvana- tirdzniecības centra „Sēlija” dāvanu karte, lai pati meitene var izvēlēties sev nepieciešamāko, Lauras zīmēta sirsnīga kartīte ar mūsu novēlējumiem, gardu saldumu tūta, Loretas izvēlēta grāmata, kā arī klases audzinātājas sagādāta neliela malkas krava. Pārsteigums patiešām izdevās sirsnīgs un negaidīts, kad 24. decembrī nogādājām to visu meitenes mājās (neesam saskaņojuši fotogrāfiju publicēšanu, tāpēc tās nepievienosim). Mums pašām bija gandarījuma izjūta par savu devumu kādam, kura mājās, iespējams, Ziemassvētku laiks nav nemaz tik gaišs un prieka pilns.

Otrais labais darbs mums bija jau iesāktās tradīcijas turpinājums sadarbībā ar galeriju „Manss”. Vidusskolas gadus mēs uzsākām ar zinātkāru ieiešanu latviešu laikmetīgās mākslas pasaulē, apmeklējot visas galerijas izstādes, un, lai nebūtu tikai mākslas patērētāji, mēs nolēmām arī dot atgriezenisko saiti māksliniekiem, rakstot gleznu atsauksmes, stāstus un pat analīzes, ko, apvienojot estētiski noformētās un tipogrāfijā „Erante” izveidotās grāmatiņās, dāvinām māksliniekiem. 10. klasē mēs pirmās iestrādnes veicām, mēģinot šifrēt Ramina Nafikova, Latvijā dzīvojošā tatāru izcelsmes mākslinieka, formālā abstrakcionisma gleznas un arī Artura Akopjana, armēņu izcelsmes Latvijas mākslinieka, ekspresionistiskās gleznas. Kad galerijas darbinieki māksliniekiem nogādāja mūsu radītos gleznu stāstus un mēs saņēmām tik sajūsminātas un pozitīvas atsauksmes, mēs sapratām, ka tas ir veids, kā mēs varam pateikt gleznotājiem paldies par to, ka viņi ar savām izstādēm mūs iepriecina, veido mūsu estētisko gaumi un padziļina zināšanas par laikmetīgo mākslu. Tā 10. klases noslēgumā mēs pārsteidzām māksliniekus Kalvi Zuteru un Zani Lūsi, kuriem bija dubultizstāde, dāvinot savu veidoto gleznu stāstu grāmatu „No sirdsdarbiem līdz ģimnāzijas pieneņpūkām” (starp citu, ģimnāzijas skaistās strūklakas ideja dizainerei dzimusi, iespaidojoties no Zanes Lūses gleznas!). Šogad mēs uzzinājām, ka šī grāmatiņa jau nonākusi Latvijas Mākslas akadēmijā un to atzinīgi novērtējusi mākslas zinātniece Ingrīda Burāne. Protams, tas mums deva gandarījumu par savu radošo labo darbu un mudināja tos turpināt.

Visbeidzot šī mācību gada izskaņā, trakajā eksāmenu laikā, mēs veicām nākamo labo darbu – pēc Imanta Lancmaņa izstādes „Laikmets” apmeklējuma mēs vienojāmies turpināt savu jau ierasto darbu, uzrakstot gleznu stāstus, atsauksmes, analīzes (žanru katrs izvēlas pats), tās apkopojot un atkal izveidojot grāmatiņu, ko nosūtīsim māksliniekam. Šis darbs tapa maija pēdējā nedēļā, kad visi gala vērtējumi jau bija saņemti, tāpēc tas bija patiesi labais darbs, jo mēs rakstījām no sirds, zinot, ka tie ir paredzēti dāvināšanai, nevis vērtēšanai kā kārtējais skolas darbs. Jau aprīlī daļa klases apmeklēja gleznu izstādes atklāšanas pasākumu un tikās ar Imantu Lancmani, un šī tikšanās ar izcilo Latvijas kultūras un mākslas personību mūs rosināja vēl zinošāk ieskatīties mākslas pasaulē, pievērst uzmanību detaļām, meklēt papildus informāciju par gleznošanas tehniku un vēstures stāstiem gleznās. Imants Lancmanis savu gleznošanas stilu dēvē par hiperreālismu un uzskata, ka „viens no mākslas pamatuzdevumiem ir rosināt cilvēka pašizziņas procesu”. Tas jo īpaši labi redzams viņa vēstures tematikas darbos, savukārt, skatoties klusās dabas, portretus un ainavas, mēs redzam, ka māksla ir arī spēcīgu emociju rosinātāja.

Lielāko darba daļu uzņēmās Egija – mudināja klasesbiedrus rakstīt un viņai noteiktā laikā iesūtīt tekstus, visu apkopoja, nosūtīja uz tipogrāfiju, kur pie katra raksta ievietoja kvalitatīvas gleznu reprodukcijas, un tā tapa estētiska un neparastiem gleznu stāstiem bagatīga grāmatiņa „Imants Lancmanis – ozols Latvijas kultūrā”, ko tuvākajā laikā galerijas darbinieki nogādās pašam māksliniekam kā mūsu sirds pateicību par viņa izcilo izstādi „Laikmets”, kas skatāma galerijā līdz 4. jūlijam.

Šo labo darbu veikšanu virzīja Loreta Paļuga un Egija Anufrijeva, un viņu acīs mirdz patiess darbošanās un došanas prieks.

11.d klases veikumu apkopoja klases audzinātāja Kristīne Modnika

Vairāk mirkļus var aplūkot galerijā https://jvg.edu.lv/galerija/155