Lai arī 21.aprīlis nevienu nelutināja ar pavasarīgu sauli vai tīkamām vēja pūsmiņām, Daugavpilī notika ikgadējais pasākums “ZZ čempionāts”, kurā šogad dalību nolēma ņemt arī mūsu klase. Šīs idejas iniciators bija Ēriks, kurš bija mūsu kapteinis arī visu pasākuma norisi, kā arī klases “Instagram” konta “pārvaldnieks”. Obligāto prasību – karogu – veidoja Gerda, bet par svarīgas informācijas (laiki, datumi, vietas) iegūšanu, atbildīgā tika iecelta Alise.

Mūsu klases vienojošie simboli bija sarkanas jakas, kā arī “štrumbantes”, kuras tā īsti netika pielietotas, jo ārā bija pārāk auksts, kā arī Pokemons (Valērija), kurš mūsu klasi pavada jau kopš uzvaras “Nocel jumtu!”. Lai nenosaltu, mēs satuntuļojām sevi vairākos apģērba slāņos, bet, lai nesamirktu (ārā ik pa laikam līņāja), tika izmantoti lietusmētelīši. Pēc reģistrēšanās mūsu klase devās izpētīt stafetes. Jāpiemin, ka laiks, kas bija jāgaida līdz kapteiņu sanāksmei, bija jāpavada ārā.

Atklāšanā, kuru vadīja Ketija Šēnberga, piedalījās arī Zī un Zē, kā arī atraktīvais ZZ čempionāta talismans – Lācis. Jāpiemin, ka visu pasākuma norisi mūs pavadīja mūzika (atklāti sakot, tā bija nedaudz apnicīga sava vienveidīgā ritma dēļ), kura lika mums saglabāt savu harismu citu klašu un kolektīvu vidū. Aptuveni 12:00 sākās orientēšanās sacensības, kurām sekoja mūsu intelekta un vienotības pārbaude savdabīgos veidos, kuri veicināja mūsu saskarsmi savā starpā.

Aptuveni 16:30 mūsu stafetes bija pārvarētas, un mēs devāmies uz autobusu, jo bijām izbadējušies un pārsaluši. Bet, nonākot autobusa pieturvietā, atklājās, ka šoferīša nav, turklāt viņš bija kļuvis nesazvanāms. Tā nu mēs devāmies kur nu kurais – cits uz kādu kafejnīcu vai ‘fast food’ ēdinātavu, bet neliela saujiņa – uz “Rimi”. Tomēr, kad nopirkām ēdienu, atklājās, ka mums nav, kur sēdēt, tāpēc nācās rīkoties praktiski un ēst, sēžot uz grīdas. Lieki piebilst, ka publiski to darījām pirmo reizi. Nenoliedzami, šis ir viens no amizantākajiem notikumiem, kuru piedzīvojām šajā dienā.

18:00 notika apbalvošana, kurā piedalījās Reiks, vēlāk – arī “Olas”, kā arī dziedošais policists Nikolajs Puzikovs. Tomēr, lai kā mēs būtu centušies un cik zinoši un fiziski sagatavoti nebūtu, mēs tomēr uz finālu netikām, kas, atklāti sakot, mums pat nelika saskumt.

Šis pasākums bija neaizmirstams savas saliedējošās auras un spējas būt vienotiem un tuviem, arī aukstumā, dēļ. Lai arī ceļazīme uz finālu netika iegūta, ieguvumi no čempionāta ir nenoliedzami – prasme sadarboties vienam ar otru, uzticēšanās un mīļa saskarsme. Mājās atgriezāmies viegli piekusuši un gandarīti par paveikto.

Rasa Martinova, 10.a