Rudens… Lapas krāsojas skolas parka kokos, gaidot skolotāja Arvīda Ozoliņa simtgadi 26.septembrī un Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 98.dzimšanas dienu 6.oktobrī. Šo skolu viņš sauca par savējo un arī pēc aiziešanas pensijā katru nedēļu mēroja ceļu no Dambja ielas uz Blaumaņa ielu.

Esot ceļā uz valsts un skolas simtgadi, atceramies tos, bez kuriem mūsu vēsturiskās atmiņas nebūtu iespējamas. Tāds ir ģeogrāfs, novadpētnieks, skolotājs, bibliotekārs un vienkārši krietns cilvēks Arvīds Ozoliņš, kuram šoruden apritētu 100 gadi.

„Ja visiem labi, tad arī man ir liels gandarījums par paveikto darbu,” šie A. Ozoliņa vārdi vislabāk raksturo viņa dzīvi. Savā mūžā viņš izdzīvoja 20.gadsimta Latvijas vēsturi. Piedzimis 1917.gada 26.septembrī Pirmā pasaules kara bēgļu ģimenē. Pēc atgriešanās Latvijā mācījies gan pamatskolā, gan vidusskolā šeit – Jēkabpilī. Jau skolas gados skolotāja Arnolda Štokmaņa ietekmē radusies interese par ceļošanu, ģeogrāfiju.

Savās atmiņās A. Ozoliņš rakstījis: „Liktenim labpaticis, ka mācījos skolā un strādāju skolā dzīves lielo pārmaiņu laikā, kad likteņa dzirnās tika nežēlīgi malti, svērti un vērtēti mūsu zemītes – Latvijas ļaužu likteņi.”

Pēc skolas beigšanas A.Ozoliņš turpināja izglītoties Latvijas Universitātes Dabaszinību un matemātikas fakultātē. Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts Latvijas Valsts obligātajā kara dienestā. Vēlāk sekoja mobilizācija vācu armijā, kara beigās – ceļš uz Tālajiem Austrumiem. Pēc filtrācijas nometnes darbs mežā, akmeņlauztuvēs. Atgriezties Latvijā tika ļauts 1946.gada novembrī. Jēkabpilī izdevās atrast darbu novada muzejā. No 1947.gada sāka strādāt par ģeogrāfijas skolotāju, vēlāk – bibliotekāru. Paralēli skolotāja darbam – tūrisms, novadpētniecība, ekskursiju vadīšana un citas sabiedriskās aktivitātes visa mūža garumā.

 “Dzīvoju ar Raiņa domu – dzīvo dzīvi tā, lai nav jāteic, ka tā vīla,” šim Arvīda Ozoliņa atzinumam vajadzētu būt par katra krietna cilvēka ikdienas moto.

Stella Mekša
Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolotāja