Septembris latviešu apziņā saistās ar mācību gada sākumu un Dzejas dienām. Kāpēc tieši latviešu apziņā? Rainis, latviešu dzejas gara virsotne, mūsu novadnieks, ir gan dzimis, gan miris septembrī.

Šogad Dzejas dienas Latvijā tika saistītas ar E.Veidenbauma vārdu, kuram 3.oktobrī atzīmējam 150 gadu jubileju. Tieši viņš izteicies, ka “mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars”.

Dzejas dienu Jēkabpilī devīze – “Klasika ienāk klasiski”. Spēka zīme, kas izvēlēta šim notikumam – Zalkša zīme, kura simbolizē gudrību un zintniecību.

Klasika – darbi  (mākslā, literatūrā, zinātnē), kas laika gaitā saglabājuši savu vērtību un kļuvuši par nozīmīgu kultūras daļu. Bet varbūt klasika ir kas tāds , ko kauns nezināt?

Pasākumu klāsts, ko piedāvāja pilsēta, bija daudzveidīgs. Tajos iesaistījās arī mūsu skolas skolēni.

12.septembrī vidusskolēniem bija iespēja klausīties, ko par klasiķiem domā Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas skolotāja Iveta Ratinīka, kura pati jau izdevusi savu dzejoļu krājumu “Rūgts”. Lūk, ko domā  Monta (11.b) par šo lekciju:
“I.Ratinīka ir spilgta un atvērta persona. Savā jomā ļoti zinoša, sniedza mums daudz teorijas par dzeju, taču šajā lekcijā kaut kā trūka, lekcija šķita nepabeigta. Varbūt bija neatsaucīgā publika, kaut arī I.Ratinīka mēģināja gūt kontaktu ar klausītājiem. Varbūt traucēja tas, ka Ratinīka ātri novirzījās no temata un nepabeidza domu. Pēc lekcijas es īsti neuzzināju, kas ir klasiķi, bet es uzzināju, kas varētu nākotnē kļūt par klasiku. Man bija iespēja pajautāt I.Ratinīkai par dzejoļiem „Vēstules Budam”, kuri ir no dzejoļu krājuma „Rūgts”. Es vēlējos uzzināt, kāpēc viņa izmantoja budisma reliģisko personu. Izrādās, ka viņa, rakstot šos dzejoļus, domāja par dzejnieku Kārli Vērdiņu, kurš, pēc viņas teiktā, tajā laikā bija uzbarojies. Saredzējusi līdzību starp personām, viņa izmantoja Budu kā salīdzinājumu.”

13.septembrī atkal bija iespēja braukt “dzejas busiņā”. Tajā brauca arī Elīza un Santa (11.b): “Busiņā dzeju lasīja Jēkabpils Tautas teātra aktieri un muzikālo pavadījumu veidoja Alise Kļaviņa un es, Elīza Rēķe. Nekad nebiju domājusi, ka man būs iespēja spēlēt braucoša autobusā. Protams, vajadzēja samierināties ar šauro vietu un bija jābūt ļoti uzmanīgai uz ceļa līkumiem, lai nenokristu un kaut kur nepazustu notis. Par spīti niecīgajām neērtībām, sajūtas bija tikai un vienīgi pozitīvas. Apkārt manīju tikai un vienīgi smaidošas sejas, pa laikam izskanēja vārdi – paldies par burvīgo braucienu, paldies, meitenes, ļoti skaisti spēlējat. Šī noteikti ir neaizmirstama pieredze, un es ceru uz sadarbību arī nākamgad. Biju baudītājas un skatītājas lomā. Autobuss bija rotāts ar bildēm un dzejoļiem, tā kā šī gada dzeju dienu vadmotīvs ir "Klasika ienāk klasiski", visas bildes bija melnbaltas. Izskanēja tādu dzejnieku kā Mārtiņa Freimaņa, Ārijas Elksnes un citu dzejnieku dzeja. Dziesmās varēja saklausīt Čaka un Ziedoņa vārdus, kā arī izskanēja Renāra Kaupera un Dona mūzika. Braucienu izbaudīju un ar prieku piedalīšos arī nākamgad.“ 14.septembrī pilsētas ielas klāja dzejas rindas. Kā katru gadu, arī šogad mūsu skolas skolēni piedalījās Kultūras pārvaldes rīkotajā akcijā “Sirds uz trotuāra”. Vairākām klasēm tā bija ne tikai dzejas rakstīšana uz trotuāriem laukumiem, uz dambja, bet arī Dzejas stundas pilsētas vidē.

Dzejnieki ir sastopami ne tikai grāmatu lappusēs un ikgadējos Dzejas dienu pasākumos skolās un kultūras pasākumos. Tie mīt arī starp mums, varbūt pat katrā no mums ir kaut kas no dzejnieka. Vajag tikai būt drosmīgam un uzdrīkstēties. Paldies par uzdrīkstēšanos 12.a klases skolēniem Leldei Vigulei un Aivaram Lucijanovam, kuri piedalījās dzejas slamā – jauno dzejnieku konkursā, kurā drīkst piedalīties ikviens, kas ir uzrakstījis vismaz 5 dzejoļus. Aivars pats atzina, ka dzejoļus raksta pirmo reizi mūžā – tomēr viņš ieguva 2.vietu, savukārt Leldei – 3.vieta.

Dzejas dienu ietvaros katrs varēja kļūt par Grāmatu svētku dalībnieku.15.septembrī skolas vecāko klašu skolēni tikās ar Daci Vīganti, stāstu krājuma “Ledus apelsīns” autori, kurai šis ir pirmais literārais darbs. Lūk, Montas (11.b) skatījums par šo tikšanos: “Es guvu informāciju par Daces Vīgantes dzīvi pirms sākšanas rakstīt, un to, kā viņa nokļuva līdz rakstīšanai un publicēšanai. Manuprāt, šis pasākums bija iedvesmojošs, it īpaši tiem, kas paši grib rakstīt. Viņa ir piemērs tam, ka karjeras ceļā var kļūdīties vairākas reizes, bet no kļūdām nav jābaidās.”

Dzejoļi dzīvo ne tikai literatūras kabinetā un bibliotēkā. Šogad mūsu skolā dzeja tapa gan angļu valodas, gan pat matemātikas stundās. No 20.septembra līdz 9.oktobrim 3.korpusa 1.stāva gaitenī ir izstādīti skolēnu radošie darbi, kuru tapšanu iedvesmojuši gan matemātikas teksta uzdevumi, gan teksti angļu valodā u.tml.

Septembris, Dzejas mēnesis, ir beidzies, bet dzeja taču turpina dzīvot it visā, kas ir ap mums un kas mūsos. Vajag tikai ik pa brīdim apstāties, saskatīt un sadzirdēt.

Anita Vītola, Silvija Tumanova,
JVĢ latviešu valodas un literatūras skolotājas