17
Jan
IERAUGS (skolotāja Asariņa 1959. gadā pulcinātās pirmās orientieristu komandas dalībnieku atmiņas)
Biruta Īsā saite

Mēs bijām parasta līmeņa vidusskolēni mācību ziņā, bet ar zināmiem trūkumiem pašdisciplīnā un savstarpējās attiecībās. Jaunieši ar labu darba tikumu, bet vieglprātīgi skolas dzīvē. Nonāca tik tālu, ka 1959.gada 1.septembrī mums, 10.A klasei, tika mainīts klases audzinātājs. Par to kļuva jaunais skolotājs Tālivaldis Asariņš.

Skolotājs ienāca klasē stalts un pievilcīgs. Mēs viņu vērojām katrs no sava sola, viņš apsēdās klases priekšā pie skolotāju galdiņa. Bija noticis brīnums – mums vienīgajiem klases audzinātājs jauns vīrietis, - pie tam vēl mācīs fiziku. Viņa pasniegtās stundas bija mums pieņemamas, jo mācību vielu viņš prata izskaidrot saprotami, ar piemēriem no praktiskās dzīves, radīja mums cieņu pret šo priekšmetu un apņemšanos mācīties. Bet ne visiem un ne vienmēr tas izdevās. Skolotājs organizēja arī papildnodarbības fizikā, un neizpalika audzēkņu panākumi fizikas olimpiādēs - 11.klasē Ivars Mednis un Jānis Kalniņš nopelnīja tiesības piedalīties Latvijas republikāniskajā olimpiādē, Jānis Kalniņš ieguva 3.vietu. (1.attēls) Lai mūs labāk iepazītu, saliedētu draudzīgā pulkā, novirzītu mūsu enerģiju un palaidnību lietderīgā gultnē, skolotājs mūs iesaistīja ārpusklases nodarbībās. Notika klases diskusijas par dažādām tēmām, tam laikam pārsteidzoši drosmīgas par puišu un meiteņu attiecībām. Kopā ar viņu kājām, ar slēpēm, ar velosipēdiem, ar un bez nakšņošanas devāmies pārgājienos, piedalījāmies krūmu ciršanā uz Salas netālu no brāļu Rupmeju mājām. Skolotājs arī starpbrīžos visbiežāk bija skolēnu vidū, par ko nereti saņēma cienījamo vecākās paaudzes skolotāju aizrādījumus un pat nopēlumu. Bet ar mums viņam bija tikai 10 gadu starpība un laba saskaņa. Pēc skolotāja iniciatīvas gatavojām priekšnesumus klases vakaram un koncertiem ārpus skolas – kolhozu klubos. Bijām draudzīgas A un B klases, visu darījām kopā, skaitā 18 + 21 skolēns un mūsu divi labie audzinātāji, Tālivaldis Asariņš un Natālija Vaivode. Labprāt atbalstu sniedza arī deju skolotāja Aldona Antone un mūziķis Česlavs Beļavskis. Koncertus gatavojām gan 10., gan 11.klasē. Viss notika un izdevās.

01 02T 03T 04T 05T
1. attēls 2. attēls 3. attēls 4. attēls 5. attēls

B klases audzinātāja Natālija Vaivode bija izcila vēsturniece, kas prata saprotami un gudri izklāstīt savu mācību priekšmetu. Tikai vēlāk mēs uzzinājām par viņas aizraušanos ar dzeju un neiespējamību tajos laikos izpausties un publicēties, jo viņas vīra brālis bija Latvijas katoļu baznīcas galva kardināls Juliāns Vaivods. Abi mūsu paralēlo klašu audzinātāji labi sapratās un audzināja mūs būt domājošiem un atbildīgiem.

Mākslinieks Andrejs Pormalis mums mācīja rasēšanu, bet arī daudz zināja stāstīt par mākslas vēsturi, tēlošanas mākslu. Toreiz mēs varbūt ar savu tā laika prātu to neapzinājāmies, bet vēlāk gan daudzkārt varējām ar pateicību novērtēt dzirdēto. Ivars Mednis pie mākslinieka mācījās keramikas pulciņā un viņa darinātais dekoratīvais šķīvis rotājās skolēnu darbu izstādēs.

Darbmācības skolotājs Alberts Zvejnieks visiem iemācīja, cik svarīga ir precizitāte un pacietība, veicot šķietami vienkāršus uzdevumus, bet centīgākos iesaistīja īstos meistardarbos. Ivars Mednis skolotāja vadībā izgatavoja elektroerozijas ierīci, kas ieguva balvu skolēnu tehniskās jaunrades darbu izstādē Maskavā.

Valdis Sakars iemācīja skolēnus braukt ar traktoru DT-14 un automašīnu Moskvič – 401,- tas daudziem noderēja turpmāko gaitu izvēlē.

Mums bija laimīga iespēja apgūt latviešu valodu un literatūru pie rakstnieces Lūcijas Ķuzānes. Toreiz jaunā skolotāja mūs vienmēr saistīja ar savām zināšanām un skaisto valodu. Gramatikas likumus viņa skaidroja ar piemēriem no izcilu rakstnieku daiļliteratūras, sarežģītu teikumu uzbūvi attēloja ar ģeometrijas simboliem. Tā teikumu veidošanas un pieturas zīmju lietošanas likumi palika atmiņā. Skolotāja Ķuzāne aicināja pašiem sacerēt savus „daiļdarbus”, likt lietā savas valodas zināšanas. Pēc tam šie sacerējumi tika analizēti un vērtēti, saistošākie tika ierakstīti skolas literātu žurnālā..

Mūsu pacietīgās svešvalodnieces Elza Lase un Marija Ziedaine prata rast labu kontaktu un radīt interesi par valodām. Viņas bija personības, labu izglītību guvušas, bet saprata arī skolniekus, kas reizēm nebija tik apzinīgi un varoši. Viņas daudzreiz piedeva, lika saņemties. To arī centāmies darīt savu spēju robežās. Ar mīļu lepnumu mēs viņas atcerējāmies mācoties tālāk, kad pasniedzēji atzinīgi pajautāja – kur mācījies, kas bija tavi skolotāji?

Mūsu klases meitene, skolotāja-logopēde ar 51 gadu darba stāžu Rudīte Pūķe (Merirande) savu atzinību izsaka tā: “Ir skolotāji, kas uz mūžu paliek atmiņā, - nevis tikai garāmejot. Arī es varu pievienoties daudzu skolnieku gaišajām atmiņām par vācu valodas skolotāju Elzu Lasi. Jau tad, kad bijām skolēni, viņu cienījām un respektējām. Pie Lasītes bija kauns nemācīties un draiskoties. Ar apziņu, ka jābūt pieklājīgiem un centīgiem bieži nācās cīnīties. Pietrūka laika vai uzņēmības uzdoto izpildīt. Tad mūsu labā skolotāja saprata un piedeva, jo vienmēr solījāmies, ka iemācīsimies. Mēs taču toreiz bijām gandrīz pilngadīgi (10., 11. klasē), bet skolotāja bieži individuālās sarunās mūs uzrunāja ar vārdu “bērniņ”. Toreiz pat nepamanījām, cik tas bija mīļi teikts. Tikai vēlāk savās darba gaitās logopēdiskās nodarbībās gluži neviļus reizēm teicu šo mīļvārdiņu. Tas man atmiņā no skolotājas. Ar Elzu Lasi sazinājos vēstulēs un tikos vēl vairāk kā 20 gadus pēc vidusskolas beigšanas. Kad ierados Jēkabpilī viņu apciemot, mums bija sirsnīgas sarunas. Skolotāja bija gaišs un inteliģents cilvēks, no kura saņēmu gudrus padomus. Labas atmiņas nevar atņemt, tās nezūd, bet paliek uz mūžu. Ar dziļu cieņu un pateicību atceros mūsu Skolotāju.”

Šie gudrie skolotāji mums blakus daudz deva no sevis un mudināja mūs veidoties par gudriem un kārtīgiem cilvēkiem.

Mēs bijām pirmie, kad Tālivaldis Asariņš Jēkabpilī sāka veidot orientēšanās sportu.. Mācību laikā Latvijas universitātes fizikas un matemātikas fakultātē viņš bija aktīvi sportojis – skrējis vieglatlētikas distances, slēpojis un piedalījies tūrisma sacensībās. Jaunajam skolotājam bija interese turpināt sporta gaitas. 1959. gadā, sākot strādāt Jēkabpils 1.vidusskolā par fizikas skolotāju un mūsu, 10.A klases audzinātāju, viņš izveidoja komandu vispirms no savas audzināmās 10.A un paralēlās 10.B klases skolēniem. Tūrisma sacensību programmā tajā laikā tika iekļauts „slēgtais maršruts”, kas izveidojās par orientēšanās sportu. Sākās regulāri treniņi, un jau pēc neilga laika sarīkojām skolas sacensības. Pēc dažu mēnešu gatavošanās jaunā komanda piedalījās Latvijas mēroga sacensībās.

Pirmajā komandā kopā ar Tālivaldi Asariņu startēja Maija Balode, Biruta Cukuriņa, Rudīte Siliņa, Elfa Stradiņa, Jānis Kalniņš, Jānis Korsietis, Jānis Lapsa un Jānis Rupmejs, kopīgos izbraucienos piedalījās vēl arī citi. Diemžēl tikai nepilnus divus gadus vairojām gudrību un spēkus audzinātāja vadībā, tomēr paspējām Jēkabpils vārdu pieteikt orientēšanās sporta vēsturē, kļuvām par “IERAUGU” tālākajiem panākumiem. 1961.gadā “izspurdzām” no skolas uz visām pusēm (2. attēls).

1960.gadā Latvijas 1.ziemas olimpiādes programmā bija iekļautas slēgtā maršruta sacensības ar slēpēm. Jēkabpils komanda zonas sacensībās Pļaviņu apkārtnē ieguva 2.vietu un tiesības piedalīties finālsacensībās Cēsīs.

1960.gada rudenī Jelgavas – Ozolnieku apkārtnē notika 1.Latvijas orientēšanās kausa sacensības, kas tiek uzskatītas par Latvijas pirmajām oficiālajām orientēšanās sacensībām pēc II Pasaules kara. Dalībnieki startēja pavēles distancē pa vienam ar starta intervālu. Visi jēkabpilieši garo distanci (vīrieši ap 20 km, sievietes ap 12 km) veica līdz galam.

1961.gada 7. – 10.jūlijā Igaunijā notika 5.Baltijas tūristu salidojums, kurā Jēkabpils 1.vidusskolas pirmā komanda Biruta Cukuriņa, Elfa Stradiņa, Jānis Rupmejs un Jānis Kalniņš ieguva 2.vietu.

5.Baltijas tūristu salidojumā Igaunijā blakus pirmajiem startēja nākamie Ruta Ozoliņa, Inta Sala, Malda Brasle, Anita Daugule, Valdis ūsiņš, Eduards Leicis, Alberts Podāns, Jānis Garbars (3.attēls).

Sekoja Jānis Veide, Brigita Kaniņa, Līvija Buiķe, Dzintra Pusbarniece. brāļi Mārtiņš un Jānis Akmentiņi, Daina Pīrāga, Dagnija Vītoliņa, Ruta Kalniņa, Jānis Krūmiņš, Atis Miezītis, Vilnis Kaktiņš un daudzi citi. Jaunais sporta veids sāka strauji attīstīties, notika arvien jaunas sacensības, pieauga dalībnieku skaits, pilnveidojās arī pats orientēšanās sports.

1963.gada februārī tiek dibināta patstāvīga Latvijas orientēšanās sporta federācija, T.Asariņu ievēl federācijas prezidijā.

Par sporta meistariem kļuvuši 12 T.Asariņa audzēkņi: Ināra Gipsle, Indulis Peilāns, Uldis Bitāns, Juris šinke, Iveta Oša, Daina Zvirbule (Brālīte, Lūkina) Dace Peilāne (Lukšēvica), Jānis Ģipslis, Ilona Ozoliņa (Radziņa), Edgars Saulītis, Iveta Brūvere, Indra Veiriha (Abzalone), par meistarkandidātiem 17: Dzintra Šotniece, Dace Gipsle (Staģīte), Jānis Kalniņš, Jānis Zvaigzne, Andris Gādmanis, Ingrīda Kreicberga, Daina Gercāne (Gredzena), Gaida Kudliška (Avotiņa), Līga Osīte (Apine), Juris Švarcs, Juris Blumbeks, Laura Čakša, Laila Ikauniece (Apšeniece), Ainārs Brālītis, Armands čakšs, Pārsla Platpīre, Valdis Renerts. Pārsteigumu sagādāja Diāna Ivbule (Smilga, Blumbeka) 14 gadu vecumā kļūdama par Latvijas čempioni slēpošanā sievietēm 5 km distancē.

Vairāki simti jēkabpiliešu T.Asariņa vadībā apguvuši ne tikai orientēšanās sporta iemaņas, bet arī ar to saistītās nodarbes: slēpošanu, riteņbraukšanu, veselības skrējienu, soļošanu, tūrismu, pārgājienus, ekskursijas, ceļošanu.

Orientēšanās sports kļuvis ļoti populārs, atzīts par veselīgāko sporta veidu, tas īpaši ieteicams bērniem un skolēniem straujas augšanas periodā, noderīgs arī turpmāk dzīvē līdz sirmam vecumam.

1989.gada 25.novembrī intervijā avīzē ”Padomju Daugava’’ Tālivaldis Asariņš uz jautājumu – Vai šobrīd jūs trenējat bērnus? atbild – Nē, būtībā es ar to vairs nenodarbojos. Esmu iegrimis politiska un saimnieciska rakstura lietās, arī veselības stāvoklis nav spīdošs, bet treniņu darbam sevi jāziedo visu. Lai panāktu kaut kādus acīm redzamus rezultātus, arī trenerim jāatsakās no brīvdienām, svētkiem…

1992.gada 10.decembrī T.Asariņš mira pēc strauji saasinājušās slimības.

1992.gada 13.decembrī atvadījāmies no sava Skolotāja.

1998.gadā T.Asariņa audzēkņi savam skolotājam un trenerim Jēkabpils kapos uzstādīja tēlnieka L.Blumberga kaltu piemiņas akmeni, aktīvākā darbu vadītāja arhitekte Dace Lukšēvica. (4.attēls)

2006.gada 2.jūnijā Latvijas Orientēšanās sporta federācija pie Jēkabpils Valsts ģimnāzijas sienas atklāja piemiņas plāksni Tālivaldim Asariņam kā vienam no orientēšanās sporta pamatlicējiem Latvijā. (5.attēls)

Kā izskaidrot, ka viens fizikas skolotājs ir izaudzinājis daudzus augstas klases sportistus – sporta meistarus, PSRS un Latvijas čempionus, starptautisku sacensību laureātus?

Tā bija viņa sūtība savu ieceri ar savu piemēru, enerģiju un fanātismu nodot audzēkņiem. Pats skolotājs bija viņu vidū priekos un neveiksmēs, spēja saprast, mācīt, mierināt, līdzi just un palīdzēt. Skolēni viņam daudz uzticējās, tāpēc pieņēma viņa skaidrojumus, kas vedināja uz neatlaidību, patstāvību, zināšanu un dzīves gudrību pielietojumu dažādās dzīves situācijās.

Skolotāja T.Asariņa ieguldījumu orientēšanās sportā turpina attīstīt viņa audzēkņi un sekotāji.

Viens no T.Asariņa talantīgākajiem audzēkņiem Indulis Peilāns jau vairāk kā 30 gadus organizē lielākās starptautiskās orientēšanās sacensības Latvijā “Kāpa 3-dienas”.

Orientēšanās sporta klubs “Sēlijas mežs” apvieno orientieristus Jēkabpils apkaimē un ik gadu rīko tautas sacensību seriālu “Orientieris”, Jēkabpils atklāto čempionātu un sacensības “Uz divu sezonu robežas” veltītas T.Asariņa piemiņai, kas katru gadu piesaista simtiem dalībnieku regulārās fiziskās un garīgās aktivitātēs dabā.

Sekmīgi bērnu un skolēnu apmācību un ievadīšanu orientēšanās sportā no T.Asariņa ir pārņēmusi Daina Lūkina (Zvirbule, Brālīte).

1998.gadā Pasaules skolu čempionātā, kas notika Latvijā, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas (JVĢ) meiteņu komanda Irēna Brālīte, Inga Zvaigzne, Solveiga Krastiņa, Elīna Brālīte ieguva 6.vietu. 2000.gadā Pasaules skolu čempionātā Izraēlā (JVĢ) meitenes Elīna Brālīte, Inga Karaseva un Marta Krūmiņa ieguva 3.vietu.

2002.gadā Pasaules skolu čempionātā Portugālē 1.vietu ieguva JVĢ meiteņu komanda Anna Brālīte, Līga Brūklene, Alise Meijere, Linda Vinovska, Anda Ziemele. Mārcis Lukšēvics ieguva zelta medaļu individuāli, zēnu komandai Mārcis Lukšēvics, Guntars Gulbis, Matīss Lukašēvics, Edgars Beļavskis, Modris Teilāns - 4.vieta.

2004.gadā. Pasaules skolu čempionātā Beļģijā JVĢ meiteņu komanda Anna Brālīte, Līga Brūklene, Alise Meijere, Ineta Purviņa, Anda Ziemele izcīnīja 2.vietu, JVĢ zēni Edgars Beļavskis, Guntars Gulbis, Mārcis Lukšēvics, Jānis Strapcāns, Modris Teilāns ieguva 3.vietu.

2017.gadā Pasaules skolu čempionātā Itālijā JVĢ meitenes Tabita Tīna Lūka, Agate šicāne, Laine Odziļēviča, Elza Bojāre ieguva 7.vietu.

Atmiņas apkopoja un pierakstīja Rudīte Merirande (Pūķe), tālr. 26395615 un Jānis Kalniņš, tālr. 29919610