2018.gada 16.novembrī Jēkabpils Valsts ģimnāzija posās koncertam par godu Latvijas Neatkarības proklamēšanas simtgadei, arī mēs, 8.a klase, bijām ieinteresēti koncertā gan kā dalībnieki (lielākā klases daļa), gan kā skatītāji. Tomēr mūsu prātus nodarbināja arī pēc koncerta gaidāmais pasākums. Izmantojot “Skolas soma” piedāvāto iespēju apmeklēt kultūras pasākumu, mums bija ieplānots brauciens un Dailes teātra izrādi “Planēta Nr.85” un gaismas festivāla “Staro Rīga” objektu apskate. Dailes teātris ir viens no lielākajiem profesionālajiem Latvijas teātriem, un tam ir sena vēsture. Daudzi no mums Dailes teātrī bija pirmoreiz, un mums patika atmosfēra, lielā zāle, skatuve. Izrāde “Planēta nr 85” tapusi ar LR Kultūras ministrijas atbalstu, gatavojoties Latvijas simtajai gadadienai. Tās režisors ir Dmitrijs Petrenko.

Izrāde rosina domāt gan par pagātni, gan šodienu, jo piedāvā kopā ar galveno varoni ieskatīties 1985.gadā. Tas ir vēl padomju laiks Latvijā, bet saskatāmas nojausmas par gaidāmajām pārmaiņām. Izrādē izmantota M. Brauna mūzika, to mūsu vecāku jaunībā izpildīja ansamblis “Sīpoli”.

Izrāde it kā ir par nopietniem jautājumiem, tomēr tās laikā daudz smējāmies. Aktieri meistarīgi iejutās savos tēlos, un skatītāji devās ceļojumā laikā kopā ar viņiem. Mums neko daudz neizsaka Brežņeva vārds, pionieru kaklauts, kas bija uzsiets Dārtas Danevičas (mūsu skolas absolventes) varonei, arī multeņu varoņi šķita bērnišķīgi, bet mēs ieguvām vielu pārdomām par attiecībām ģimenē, par nesenās valsts vēstures faktiem, par laikmeta lomu cilvēka dzīvē. Mums patika mūzika, specefekti. Teātris atstāja pozitīvu iespaidu. Kad vēstures stundā runāsim par 80.gadiem Latvijā, mums būs priekšstats par dzīvi šajā laikā. Mums ir grūti saprast ierobežojumus, ko vara uzspieda iedzīvotājiem, izrādē tie bija skaidri saskatāmi. Arī izsekošana, noklausīšanās, nodevība ir jēdzieni, kurus grūti attiecināt uz mūsdienu cilvēka dzīvi.

Izrādē tika uzdots jautājums, kāpēc vecāki neļauj bērniem pašiem izlemt, ko viņi vēlas darīt. Noskatoties izrādi, atbilde bija skaidra – viņu pašu iepriekšējā pieredze liek būt piesardzīgiem un censties pasargāt no kļūdām savus bērnus. Bet mācāmies jau tikai no savām kļūdām... Vērtējot izrādi, vienojāmies, ka mums tā patika. Varbūt nedaudz bērnišķīga šķita publika, jo zālē bija daudz jaunāko klašu skolēnu.

Teātra izrāde beidzās 20.10, un mums bija laiks apskatīt gaismas festivāla “Staro Rīga” objektus. Skolotāja bija izplānojusi maršrutu ar mērķi iepazīt objektus, kas saistīti ar valsts pārvaldi, vēsturi. Ejot pa Brīvības ielu, nonācām pie Ministru kabineta, tad Esplanādē, pie Brīvības pieminekļa, Doma laukumā, pie Saeimas nama, Rīgas pils un Nacionālā teātra.
Iespaidi ļoti dažādi: dažiem sala, un viņi nespēja koncentrēties objektu aplūkošanai, citi ar interesi iedziļinājās gan vizuālajā, gan informatīvajā saturā. Bija interesanti iepazīt Rīgu, īpaši Vecrīgu tumsas laikā, kad ar gaismas palīdzību ēkas, laukumi, tilti un pieminekļi tika pārvērsti mākslas darbos, kurus papildināja arī mūzikas un teātra elementi. Bijām dzirdējuši par šāda festivāla esamību, tikai daži no mums bija vērojuši klātienē, tāpēc mūsu pieredzei tas bija jauns notikums.

Pie Saeimas bija izveidots objekts “Pie Latvijas šūpuļa, tā centrā bija novietota vienīgā vizuālā valsts proklamēšanas liecība – Viļa Rīdzenieka fotogrāfija “Latvijas Republikas proklamēšana 1918.gada 18.novembrī Rīgā”, tā kļuvusi par mūsu valsts dibināšanas simbolu.

Pie Rīgas pils skatījāmies audiovizuālo Latvijas stāstu, ko veidoja uzrunas un svētku vēlējumi mūsu tautai un valstij no 20. gadsimta spilgtākajām personībām. Viņu balsis un portreti tika ievīti Lielvārdes jostā, ieaužot tajā zināšanas par to, kas Latvija ir, bija un būs.
Festivāla tēma šogad bija “Augšām cēlās Gaismas pils”, kas noslēdz iepriekšējos gados uzsākto Ausekļa un Jāzepa Vītola darba “Gaismas pils” rosināto tematiku – “Gaismu sauca”, “Gaisma ausa” un “Uz zvaigznēm”. Festivāls sveic Latviju dzimšanas dienā, vairojot gaismu un dzīvesprieku, izgaismojot Rīgas ielas un vēsturiskās ēkas, tiltus un pieminekļus, parkus, laukumus un pagalmus. Mēs izbaudījām daļu no piedāvājuma un domājam, ka kādreiz atgriezīsimies festivālā patstāvīgi.

Mūsu 16.novembris bija krietni garāks par reālo laiku, jo paspējām pieredzēt un izdzīvot skolas koncertu un uzstāšanos tajā, noskatījāmies teātra izrādi “Planēta nr.85” un iepazinām gaismas festivāla piedāvāto programmu. Dodoties projām no Rīgas, pa autobusa logu vērojām Nacionālās bibliotēkas – mūsdienu Gaismas pils – un Rīgas tiltu gaismu spēles, pamanījām, kā naksnīgajās debesīs ieurbjas stari no izgaismotajiem objektiem un tajos esošajiem prožektoriem.

Vakariņas un ceļš mājup bija gan ilgs, gan īss reizē. Klases skolēni, izvērtējot braucienu, norāda, ka arī atmosfēra autobusā, iespēja komunicēt ar klasesbiedriem jāpievieno kā pievienotā vērtība. Mēs veltījām laiku cits citam, kas skolas ikdienā ne vienmēr iespējams.

Klases audzinātāja joprojām saka, ka viņai patīk ar mums kopā doties pasaulē. Viņai esot arī prieks par mūsu uzvedību, prasmi novērtēt situāciju, kurā nonākam, un attiecīgi koriģēt savu uzvedību. Un mums bija īpašais autobuss, kas nogādāja tuvu mājām, izbraucot līkločus pa Jēkabpils ielām. Paldies vecākiem un akcijai “Latvijas Skolas soma” par šo iespēju. Esam atvērti piedāvājumiem doties nākamajā braucienā.

Klases viedokļus izlasīja un salika kopā audzinātāja Inga Ermansone