2018.gada 19.decembrī mēs, 8.a klase, bijām uzaicinājuši uz skolu savus vecākus, lai kopā ar viņiem ienirtu L. Stumbres lugas “Mauglis” iestudējuma notikumos. Titulloma bija uzticēta Artūram Vilnaragim. Pārējie klasesbiedri spēlēja citu džungļu iemītnieku lomās, un katram bija ko darīt. Izrādes saturu papildināja un patīkami atsvaidzināja dziesmas, ko iemācījāmies skolotājas Sandras Bondares vadībā. Kopā mūs sasauca klases audzinātāja Inga Ermansone.

 Ieskatam domas no mūsu izvērtējuma darbiem:

Artūrs L.:“Uzstāšanās laikā bija liels uztraukums, es pārdzīvoju, ka aizmirsīšu vārdus, bet tas nenotika.”

Elīza: “Es ieguvu skatuves pieredzi un sajūtu, kuru nevaru izteikt vārdos, jo vienlaicīgi izjutu vairākas emocijas. Iestudēšanas process, manuprāt, mūs saliedēja, jo kopā bija jāpārvar dažādi šķēršļi. Mazliet pietrūka laika, tomēr tikām galā.”

Diāna: “Tā bija pirmā luga, kuras iestudēšanā piedalījos. Gatavošanās laiks deva iespēju vairāk laika veltīt klasesbiedriem, tas ļāva viņus labāk iepazīt. Pēc izrādes ir liels gandarījums par izdarīto, luga saliedēja klasi, mēs iemācījāmies uzklausīt cits citu. Es domāju, ka aktierim būt ir grūti, jo, spēlējot lomu, tu vairs neesi tas, kas tu esi, tev jāpārtop citā tēlā. Tas bija mūsu klases pirmais nopietnais iestudējums. Tas paliks atmiņā mums un mūsu vecākiem.”

Solveiga: “Manas izjūtas vairākas reizes mainījās – no noliedzošas līdz sajūsmai par rezultātu. Izrādes laikā bijām spiesti improvizēt, jo stresa rezultātā daudzi aizmirsa tekstu. Arī es kļūdījos un uzbruku neīstajam pretiniekam. Labi, ka viss labi beidzās. Skatītāji jau nezināja, kā būtu jābūt.”

Raivita: “No sākta gala nebiju pozitīvi noskaņota pret uzdevumu iestudēt lugu. Es kļūdījos, un, lai gan arī izrādes laikā neklājās viegli, tomēr rezultāts sniedza gandarījumu. Vakars bija pavadīts lieliski. Mēģinājumu process nebija viegls, ne vienmēr visi ieradās, kādam bija noskaņojums dauzīties, citam negribējās iegaumēt vārdus. Grūti bija atrast laiku, kad varam visi. Arī svētdienā bija jāiet uz mēģinājumu. Tagad es zinu, ka uzstāties kopā ar klasesbiedriem – tā nav nelaime, tā ir dāvana. Dāvana, kas saliedē, jo tikai grūtos brīžus mēs atceramies. Dāvana, kas māca palīdzēt, būt iecietīgam. Un laikā pirms Ziemassvētkiem, manuprāt, ir svarīgi sajust, ka palīdz tev un tu palīdzi kādam citam.”

Artūrs B.: “Paldies klasesbiedriem, ka nepievīla. Viss beidzies ar laimīgām beigām. Tā bija liela un satriecoša pieredze. Novēlu visiem uzdrošināties paveikt ko sarežģītu. Rezultāts priecēs. Paldies par iedrošinājumu!”

Evelīna N.: “Braucot mājās, es sapratu, ka patiesībā šis bija jauki. Jauki bija redzēt prieku vecāku sejās. Jauka šķita klases saliedētība. Noteikti ko tādu vajadzētu atkārtot. Man patika šis kopā pavadītais laiks. Paldies visiem!”

Dana: ”Sākumā bija doma, ka izgāzīsimies, jo nebija laika, bija grūti iemācīties tekstu. Mēģinājumi man nepatika – bija problēmas ar apmeklējumu, kas radīja sarežģījumus pārējiem. Izrādes laikā bija uztraukums, tomēr visi centās nospēlēt labāk, tāpēc izrāde izdevās labāka, nekā gaidīju.”

Renāte: “Aizkulisēs bija jautri. Īpaši brīžos, kad uz skatuves gadījās kļūdas. Tā kā man nebija daudz teksta, tad savus vārdus zināju. Citiem centās palīdzēt suflieris. Nākamreiz jāsāk mācīties laicīgāk un nopietnāk jāizturas pret mēģinājumiem.”
Veronika: “Mēs piekritām, jo domājām, ka luga būs īsa. Izrādījās, ka tā nav gluži tiesa. Gājām runāt ar audzinātāju, ka atsakāmies. Tagad varam viņai teikt paldies, ka neļāva padoties pie pirmajām grūtībām. Izrādes laikā radās problēma ar tekstu zināšanu, stresa ietekmē vairāki sajauca epizodes, aizmirsa sakāmo. Uztraukumā neatceros visu, kas tobrīd notika. Un tad izrāde bija galā. Zālē atskanēja aplausi. Vēl šodien ir grūti visu novērtēt. Prieks, ka paveicām.”

Sintija: ”Interesants veids, kā saprast, kā ir būt aktierim. Tu nezini, vai kritizēs vai teiks ko labu. Pēc izrādes mums tika dots vārds, un mēs teicām, ko tajā brīdī jutām. Pie mums bija atnācis Ziemassvētku vecītis ar lielu dāvanu maisu. Un mums ir iespēja nākamajā reizē mācīties no savām kļūdām.”

Evelīna Š.: “Es nebiju domājusi, ka pēc izrādes jutīšos gandarīta par to, ko izdarīju. Lugas laikā kļūdījāmies, bet tieši tas mums ļāva improvizēt, jo situācija bija jāglābj. Un improvizējot jutām tās emocijas, kuras mēģinājuma laikā tikai tēlojām. Lai arī cik grūti, šādi pasākumi jārīko biežāk, jo pēc katra šāda pasākuma mainās klases saliedētība, attiecības, noskaņojums. Tu paskaties uz saviem klasesbiedriem no cita skatupunkta.”

2018.gads atstājis savus nospiedumus katrā no mums. Un izrāde ir tikai viens no notikumiem aizejošajā gadā. Lai gūtās mācības iedvesmo jauniem notikumiem nākamajā gadā!

8.a klases domas apkopoja Evelīna Šinkūne