2022.gada 31.maijā 8.c devās ekskursijā, lai realizētu projekta “Skolas soma” mērķus, pašu vēlmes, kā arī saņemtu liecību. Rīts gan nesolīja neko labu – jau kopš iepriekšējās dienas lietus lija un lija, nemitējoties ne mirkli. Autobusā tas īpaši netraucēja (ja neņemam vērā aizsvīdušos logus), pirmajā objektā – Līgatnes slepenajā bunkurā – bija jānokāpj 9 metrus zem zemes, arī tur lietu nejutām. Turaidas muzejrezervāts mūs sagaidīja samācies, ar lietus lāsēm, toties interesantu uzdevumu. Pārsteidza arī “Tarzāns”, kas bija gatavs mūs uzņemt pat lietus laikā, bet, kamēr pārvietojāmies, lietus bija beidzies un brīžiem spīdēja pat saule. Tātad pareizi darījām, ka nenobijāmies, jo “neesam jau no cukura”.

Pirmā pietura – mācību ekskursija “Līgatnes slepenie bunkuri – vēstures liecība un palīgs daiļliteratūrā tēlotā XX gadsimta izpratnei”. Rehabilitācijas centra „Līgatne” teritorijā 9 m zem zemes atrodas labiekārtots bunkurs 2000m2 platībā, kuram slepenības zīmogu noņēma tikai 2003. gadā. Tas ir izbūvēts pagājušā gadsimta 80. gados politiskās un valsts varas elites vajadzībām valsts vadīšanai atomkara gadījumā. Viena no stratēģiski svarīgākajām vietām Padomju Latvijā kodolkara situācijas gadījumā. Spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu. Līdz mūsdienām saglabāts viss autentiskais pazemes aprīkojums!

Puišiem šķita saistošas tehniskās lietas, gāzmaskas, durvju hermētiskā sistēma. Gide arī veiksmīgi sasaistīja ķīmijas, fizikas, matemātikas zināšanas ar stāstījumu, un mēs varējām pārliecināties, ka skolā mācītais ir noderīgs, domājot par drošību. Interesēja kartes ar neparastiem nosaukumiem, piemēram, mūsdienās Aizkraukle, bet toreiz – Stučka.

Meitenes savienoja mūsdienu situāciju, kad atkal agresorvalsts draud ar kodolieročiem, un aizdomājās, ka šāds bunkurs būtu nepieciešams visiem iedzīvotājiem. Gāzmasku rokās turējām un pielaikojām pirmo reizi. Dīvaini askētiska šķita ēdnīca, tajā esošās glāzes. Mulsināja sakaru centrāle, slepenība. Stāsts par šī objekta būvniecību atklāja tā laika spēju neizpaust noslēpumu. Šķiet, jāpārrunā ar vecākiem, ko viņi atceras par padomju laiku Latvijā.

Par īpaši vērtīgu atzinām plānus un situācijas atspoguļojumus, kas notiek, ja kara gadījumā tiek pārrauti visu hidroelektrostaciju dambji, kādas teritorijas applūstu ar ūdeni, kā tas ietekmētu visas pārējās lielākās pilsētas. Iepazinām autonomu elektrostaciju ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai ar skābekļa rezervēm, unikālu karti ar vēsturiskiem kolhozu nosaukumiem, dažādu padomju laika atribūtiku, sadzīves lietas. Secinājām, ka negribētos dzīvot nebrīvā valstī, kur dažu drošībai būvē bunkurus…

Senākā vēsturē nokļuvām Turaidas muzejrezervātā. Zinot, ka klasei grūti klausīties garus stāstījums, skolotāja bija mūs pieteikusi orientēšanās spēlei. Sadalījāmies grupās, saņēmām uzdevumu un devāmies to pildīt. Bija jautri, bet slapji. Ieskrējām dažādos Latvijas vēstures posmos, atcerējāmies vai sacerējām tautasdziesmas. Viduslaiku pils un baznīca, Gaujas lībieši, senais muižas centrs un Dainu kalns, skulptūru dārzs, kas veltīts latviešu folklorai, tēlnieka Induļa Rankas veidotās 26 akmens skulptūras u.c. tika apskatīti, paralēli meklējot burtus un atbildot uz jautājumiem.

Mums pietika spēka arī “Tarzānam”. Un liecībām. Tās šoreiz tika izsniegtas Gūtmaņalā. Tur tekošajā strautā nomazgājām asaras, sarūgtinājumu, varbūt kādu neveiksmi, bet grotas jeb alas velvēm aizsūtījām savus sapņus, ieceres, vēlmes. Apēdām līdzi iedoto kliņģeri un bijām gatavi mājupceļam.

Paldies projektam “Skolas soma”, Jēkabpils novada pašvaldībai, vecākiem par šīs dienas materiālo nodrošinājumu. Lai skaistiem, labiem, interesantiem notikumiem bagāta vasara!

8.c klases skolniece Paula Lāce
un klases audzinātāja Inga Ermansone