12.septembrī notika skatuves runas konkurss "Zelta sietiņš", kurā piedalījās vairākas Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolnieces. Šī gada konkurss bija pulcējis kopumā vairāk kā 40 dalībniekus trijās vecuma grupās.  Viena no tām-Jana Juste savā vecuma grupā ieguva augstāko novērtējumu-‘’Zelta sietiņu’’, kurš šogad simboliski atainots kā māla šķīvis. Lūdzu padalīties šī konkursa dalībnieces-Janu un Aneti ar iespaidiem par konkursu un literatūras,kā arī dzejas, nozīmi viņu dzīvē kopumā.

“Šķiet nedaudz dīvaini, bet maza es lasīju nelabprāt, šobrīd mācības un ārpusstundu nodarbības aizņem lielāko daļu mana laika, tāpēc lasīšanai un literatūras baudīšanai brīvie brīži gadās arvien retāk, ar literatūru saskaros vairāk literatūras stundās un mājās, kad jālasa uzdotais.
Septembris - dzejas mēnesis ir laiks, kad visvairāk pievēršos dzejai. Tieši dzeja mani apbur un aizrauj, jo jau dažos dzejas pantos dzejnieks ir atklājis veselu "stāstu" ar sākumu un nobeigumu, ar ļoti dziļu un ne vienmēr uzreiz saprotamu domu, kad mācos kādu dzejoli, sēžu pat stundām ilgi, lai saprastu, ko dzejnieks īsti ir gribējis pateikt, par ko tieši ir viņa rakstītais un kas jādara man, lai spētu atklāt dzejoļa būtību.
No dzejniekiem tuva man ir Aspazija un tieši viņas rakstīto dzejoli es skaitīju Raiņa piemiņai veltītajā konkursā "Zelta sietiņš". Par šo konkursu uzzināju mazāk kā nedēļu pirms paša konkursa norises, tomēr ilgi nedomājot piekritu piedalīties, neskatoties uz laika trūkumu un to, ka jāuzstājas ar Aspazijas vai Raiņa rakstītu dzejoli, un pašas izvēlētu prozas darbu par Raiņa bērnību. Vēl līdz pēdējam brīdim biju pilna satraukuma un nezināju vai man izdosies līdz galam iznest tekstu tā, kā biju to iecerējusi.
Pēc konkursa varēju skaisti pavadīt silto dienu Berķenelē, Raiņa mājā. Diena bija jauka un izdevusies, mūs lieliski uzņēma un cienāja ar zāļu tēju, rupjmaizi ar medu kā arī ar gardu kliņģeri. Baudījām cienastu un skaisto apkārtni. Neilgi pirms apbalvošanas pat piedalījāmies nelielā iestudētā ludziņā. Lielisks pasākums, kas radīja patīkamas rudens un dzejas dienu noskaņas! Uz šo konkursu braucu lai piedalītos, baudītu un uzvara nāca man kā liels un patīkams pārsteigums.’’ (Jana Juste)

“Pārdomas ir varens un pilnvērtīgs pašizziņas ierocis katram, kurš prot pienācīgi aptvert un izlietot to sniegtās apjausmas. Tieši literatūra, proza un dzeja liek domāt man. Mūsdienās ir ļoti daudz, dažādu rakstnieku, grāmatu, ir tik daudz dažādu domāšanas veidu, ka mums grūti kaut ko izvēlēties. Kā mēs kaut ko varam izvēlēties un atrast sev tuvāku? Lasot! Arī es agrāk vēl neapzinājos, kas man patīk. Noteikti zinu, ka fantastikas literatūra mani nesaista. Labprāt lasu biogrāfijas, romānus un noveles, kas ataino dzīves kopsakarības un cilvēku attiecības. Literatūrai nav jāuzdzen miegs! Jālasa, tas, kas interesē!
Vēl pirms dažiem gadiem nedomāju, ka mani varētu interesēt dzeja. Līdz ar piedalīšanos skatuves runas konkursos manas rokās biežāk atrodas dzejas krājumi. Arī ar tiem nav tik vienkārši- ir jāatrod tas, kas uzrunā. Lasīšana palīdz veidot savu viedokli objektīvāku un daudzpusīgāku, tā palīdz mūsos atmodināt un iekvēlināt dusošās spējas, piemēram, loģiski izteikt savas domas.
12. septembra dienu veltīju skatuves runas konkursam "Zelta sietiņš", kas notika Raiņa mājās Berķenelē. Bija jāsagatavo prozas fragments un dzeja. Lai gan neieguvu laureāta apbalvojumu, pavadītā diena bija skaista un interesanta. Protams, priecājos par skolasbiedreni Janu Justi, kura tika atzīta par labāko savā vecuma grupā un ieguva "Zelta sietiņu". Tā man bija jauna pieredze.
P.S.- šobrīd lasu Mišela de Montēņa esejas "Raudzes", kas māca- "Visskaistākās mūsu gara izpausmes ir nesaspringtākās un dabiskākās, labākās nodarbes- tās, kurām nododamies bez piespiešanās!" (Anete Patrīcija Pavlova)