Novembris Latvijā ir vēsturiski nozīmīgs mēnesis, piepildīts ar svarīgiem notikumiem un valsts svētkiem. Šajā mēnesī mēs godinām arī izcilo dzejnieku Ojāru Vācieti, kurš šogad 13. novembrī svinētu savu 90. dzimšanas dienu. 3. novembrī mēs, 12.b klases skolēni, kopā ar mūsu audzinātāju Kristīni Modniku devāmies aizraujošā ekskursijā – sākām ar dzejnieka O. Vācieša dzīvokli muzeju, kas atrodas blakus gleznainajam Māras dīķim. Šis dīķis ļoti ietekmējis dzejnieku un bijis iedvesmas avots viņa radošajam darbam. Viņš ir teicis: "Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt." Ojāra Vācieša muzeju ir noteikti vērts apmeklēt, lai saprastu, ka viņš bija ne tikai dzejnieks, bet arī personība ar savām daudzpusīgām interesēm un aizraušanām.

Ojārs Vācietis bija cilvēks ar bagātu dvēseli un daudzveidīgām interesēm. Viņš vāca pastmarkas, akmeņus, medaļas, nozīmītes, termosus un pat sērkociņu kastītes, spēlējis klavieres, griezis sniegpārslas, zīmējis šķīvjus jeb mandalas. Viņa grāmatu plauktos bija daudz un dažādas grāmatas par valodām, ārzemju kultūru, bioloģijas uzziņu literatūru u.c. Aizraušanās ar bioloģiju un dabu, īpaši putniem, viņu ļoti iedvesmoja. Ojāram Vācietim patika pastaigas. Izejot no dzīvokļa, viņš varēja stundām ilgi staigāt Rīgas ielās un, pārnākot mājās, bieži uzreiz sēdās pie rakstāmgalda un pierakstīja jaunu dzejoli. Neparasta ir arī māja, kurā viņš dzīvojis, – 1796. gadā būvētais traktieris Jerusaleme. Šis muzejs ir kā autentiska atgriešanās mums nezināmajos 20.gs. 60.–80–tajos gados, kas apliecina, cik stiprs bija radoša cilvēka gars cenzūras un totalitārisma laikā. Nākamais mūsu apskates objekts bija Okupācijas muzejs, kur mēs iedziļinājāmies Latvijas 20. gadsimta dramatisma un traģisma pilnajā vēsturē. Jāpiebilst, ka mums muzejos laimējas, ka ekskursijas vada aizrautīgi gidi, un arī šeit mēs satikām īstu vēstures entuziastu! – mums ekskursiju vadīja mūsu ģimnāzijas absolvents Emīls Vucens. Divkāršs prieks!

Izstāde sākas ar tā laika cilvēku fotogrāfijām un spoguļiem, kas simbolizē valsts tagadni un nākotni. Tas mums atgādina, cik svarīgi ir saglabāt mūsu valsts suverenitāti, jo tā nav pastāvīga, un mums vienmēr ir jābūt gataviem aizstāvēt to. Mums bija iespēja izprast Latvijas 20. gadsimta notikumus, kā Latvija zaudēja valstisko neatkarību, kā pārdzīvoja Otro pasaules karu un divu totalitāru varu okupācijas laikus, represijas, kā arī to, kā atguva neatkarību un kļuva par brīvu valsti un pilntiesīgu starptautisku organizāciju dalībvalsti. Ekskursijas beigās mūs īpaši iedvesmoja dzejnieka Knuta Skujenieka, kurš pats septiņus gadus bijis politieslodzījumā, gaišie vārdi: "Neraudāt par to kas bijis/ nebīties par to kas rīt/ tikai saudzīgi un droši/ savu vagu taisnu dzīt."

Noslēdzot šo ekskursiju, mēs viesojāmies Nacionālajā teātrī un baudījām izrādi "La Kritusī"– projekta "Skolas soma" apmaksāto kultūrpasākumu. Šī izrāde ir veidota, iedvesmojoties no Džuzepes Verdi operas "La Travita", kas savukārt uzrakstīta pēc Aleksandra Dimā – dēla romāna "Kamēliju dāma". Violeta Valerī, sieviete ar spēcīgu raksturu, kuru no bērnības aizrauj opera "La Traviata". Kad viņa satika Alfredo, viņa nevarēja iedomāties, ka viņu stāsts līdzināsies viņas mīļākās operas sižetam. Dita Lūriņa ar neticamu burvību atveidoja Violetu, un viņas simpātija pret Alfredo, kuru atveidoja Daumants Kalniņš, kļuva patiesa. Bet Alfredo tēvs stājās viņiem ceļā un nolēma viņus šķirt. Valērija, kas cieta no slimības un skumjām, spiesta pamest savu mīlestību. Vēzis progresēja, un spēks viņu lēnām atstāja. Finālā mēs redzam viņas tikšanos ar ārstu, kurš cenšas viņu iedrošināt cīnīties ar savu slimību, bet pats saprot, ka laiks beidzas. Pēkšņi šajā vājuma brīdī viņa ieraudzīja vīziju – Alfredo bija atgriezies, lai būtu viņai blakus. Un ar asarām acīs viņa pameta šo pasauli. Tā bija patiesi skaista, smeldzīga un traģiska izrāde ar izcilu Ditas Lūriņas un Daumanta Kalniņa vokālo sniegumu. Mūsuprāt, režisorei Inārai Sluckai teicami izdevies savienot teātri ar operu. Iesakām!

Pabeidzot šo aizraujošo ceļojumu, mēs sapratām, ka katra vieta, kuru apmeklējām, nes daļu no Latvijas vēstures un kultūras. Pastaigājoties brīvajā laikā pa Rīgas ielām, kā to darīja Ojārs Vācietis, sajutām, ka māksla un mūsu vēsture var kļūt par iedvesmas avotu ikvienam no mums. Mēs esam mantojuši savu valsti un tās vēsturi, un mūsu pienākums ir rūpīgi saglabāt šo mantojumu un censties veidot gaišu nākotni Latvijai. Kā teica Jānis Jaunsudrabiņš "Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats..." Šī ekskursija mums deva ne tikai zināšanas, bet arī dziļu patriotisku izjūtu, kas iedvesmo rūpēties par savu dzimto Latviju un darīt visu iespējamo tās labklājības labā.

Jekaterina Zeņina, Megija Krjaukle, 12.b klase