15. oktobrī, mēs, 11.b klase ar audzinātāju Daci Druvenieci un sociālo pedagoģi Anitu Vanagu, devāmies rudens ekskursijā. Trešdienas rīts visiem sākās agri, jo izbraucām plkst. 7.30 no Jēkabpils autoostas. Pirmā pietura bija Kosmosa izziņas centrs Cēsīs, kur viss bija par un ap planētām un kosmosu. Gide ļoti daudz un interesanti stāstīja par kosmosu un nākotnes plāniem saistībā ar to. Kosmosa centrs bija ļoti interaktīvs, jo tur bija daudz eksponātu, izglītojošā satura un pārbaudījumu, kurus mēs varējām veikt paši, piemēram, noteikt, kādai vajag būt fiziskajai sagatavotībai, lai kļūtu par kosmonautu.

Turpinājām ceļu un devāmies uz Valmieru, kur mums bija daudz brīvā laika. To katrs piepildīja pēc saviem ieskatiem: staigāja krāšņajā parkā gar Gauju, izbaudīja dabu, apskatīja skaisto pilsētu un tās centru, kā arī aizgāja uz muzeju, novērtēja Valmieras Livonijas ordeņa pilsdrupas, kā arī, protams, pastaigāja pa veikaliem. Nobaudījām arī vietējo ēdinātāju piedāvājumu valmieriešu un viesu iecienītajā kafejnīcā “Bastions”. Bija gardi!

	Pēc brīvā laika, izrādās, atkal turpinājām lidojumu un kosmosa tēmu! Ar programmas Latvijas Skolas Soma atbalstu devāmies uz Valmieras teātri, kur skatījāmies Justīnes Kļavas dramatizējumu Arnolda Arāja režijā, proti, izrādi “Konsuela Sent-Ekziperī”. Izrāde bija par jaunu Dienvidamerikas indiāņu izcelsmes atraitni, kura saderinās ar lidotāju grāfu Sent-Ekziperī, kuru mēs šodien visi zinām arī kā grāmatas “Mazais princis” autoru, lai kopā ar viņu pārceltos uz Āfriku un ļautos piedzīvojuma vilinājumam, tomēr jau pavisam drīz viņa atklāj, ka īsta mīlestība dzīvē un literatūrā ir divas pilnīgi pretējas lietas…
	Izrāde bija divos cēlienos, otrajā cēlienā darbojās spilgtākie tēli no grāmatas “Mazais princis”: lapsa, pats princis un roze. Viņi nesaudzēja savu autoru, uzdodot viņam dažādus jautājumus un rosinot uz pārdomām par to, kāpēc savus literāros tēlus viņš spēj radīt tik pareizus, bet pats tā dzīvot neprot… Izrāde liek aizdomāties par mīlestību starp diviem cilvēkiem un uzdod jautājumus: kā mīlestību saglabāt?, vai īsta mīlestība vispār pastāv?, kā diviem mīlētājiem nosargāt savu mīlestību, ja vienīgie ļaundari, kas traucē kopīgajai laimei, ir viņi paši?... Izrāde mūs uzrunāja, aktierspēle pārliecināja. Pēc brīvlaika klases stundā rakstījām pārdomas, analizējot izrādi un akcentējot, izvērtējot galveno varoņu vērtības un tikumus.
	Dalāmies iespaidos: “Izrāde man patika. Tā lika padomāt par cilvēka vērtībām, it īpaši par katra individuālajām vērtībām, kas ietekmē savstarpējās attiecības. Piemēram, Konsuelai galvenās vērtības, manuprāt, bija cilvēka cieņa, ģimene, brīvība, attiecības, taču Antuānam – brīvība un darbs. Tāpēc radās strīdi, kas ietekmēja abu tālākās attiecības. Attiecībās trūka savaldības, arī taisnīguma, par kuru izpratne katram ir sava…” (Ivo)

“Par šo izrādi man ir dalītas izjūtas. Kāpēc? Tāpēc ka Antuānā saskatīju sevi. Viņam piemita tādas pašas īpašības, domāšana kā man. Bija nepatīkami skatīties uz to, par ko viņš kļuva, jo sapratu, ka es arī varu nokļūt tādā situācijā, ja nepiestrādāšu pie sava rakstura, būtības. Manuprāt, Antuānam trūka atbildības, savaldības, taisnīguma pret sevi, kā rezultātā viņš sajuka prātā un pazaudēja visu, kas bija tik svarīgs, jo viņš negribēja mainīties – aiz bailēm, ka varētu tikt sāpināts.” (Diāna)

“Izrāde man lika aizdomāties par to, kādas attiecības es nevēlētos. Es uzskatu, ka pārim ir jābūt vienotam, jāļaujas izpausties, bet nedrīkst ļauties egoismam. Antuānam ir jāuzlabo savaldības prasme, jo, nesavaldot sevi, var sāpināt citus. Viņam jāizvērtē savas prioritātes, vērtības un jāizvēlas starp laulību un karjeru vai jāmācās tās apvienot. Konsuelai, manuprāt, pietrūka drosmes, lai šķirtos no toksiskām attiecībām…” (Elvita)

“Man šī izrāde lika domāt par attiecībām un cieņu pret otru cilvēku. Tajā tika attēlota samērā ikdienišķa situācija. Galvenie varoņi izšķiras un atkal saiet kopā vairākas reizes. Manuprāt, Konsuelai būtu jāizkopj pašcieņa. Lai cik stipri Antuāns viņu sāpināja, viņa turpināja atgriezties… Savukārt Antuāns Konsuelu pieradināja, uzrunāja, pārliecināja būt kopā, taču pēc tam sāpināja. Viņam jāizkopj atbildība. Izrāde rosināja domāt, sakārtot pašai savas vērtības un pievērst uzmanību tam, kā izturas pārējie cilvēki man apkārt.” (Dārta)

“Izrādes varonim Antuānam nebija atbildības. Viņš pie savām nelaimēm vainoja citus, nespēja pieņemt to, ka pats bija vainīgs. Viņš bija egoistisks, jo uzskatīja, ka var nodzert savu dzīvi un darīt, ko grib, jo nu ir slavens – uzrakstījis grāmatu!... Izrāde lika domāt par tīras brīvības efektu cilvēka dzīvē. Antuāns savu brīvību pilnībā sāka lietot (baudīt!) pēc tam, kad viņa grāmata kļuva populāra. Un ar jauniegūto brīvību nonāca atkarībās, sāpēs, pazaudēja vienīgo sev mīļo cilvēku.” (Ralfs)

“Šī izrāde man lika domāt par godīgumu. Konsuela centās runāt par savām jūtām, bet Antuāns viņu nekad neuzklausīja. Sāka apdomāt savu rīcību, kad bija jau par vēlu. Antuānam kā tikumu vajadzētu izkopt savaldību, jo viņš savas emocijas bieži strauji izgāza – uzbļāva, pameta telpu. Arī Konsuela ir impulsīva – viņu var ātri sadusmot, bet dusmas savaldīt viņa nespēj. Šī izrāde rosina domāt par tādu vērtību kā laulība. Abi varoņi bija tikko apprecējies pāris, kas viens otru nebija iepazinuši…” (Evelīna)

“Man izrāde patika. Tā atspoguļoja pašsaprotamas lietas. Ikdienā ar šādām situācijām cilvēki sastopas bieži. Manuprāt, nav jābaidās no vientulības, jo cilvēks vienmēr būs viens – tu esi tikai sev pats. Šajā dzīvē nevar uzticēties nevienam. Cilvēks piedzimst viens un nomirst viens. Galvenais ir to saprast un meklēt alternatīvu, kā labāk izzināt sevi un izvērtēt citu cilvēku emocijas, meklēt katrai rīcībai cēloni. Galvenais ir komunikācija.”(Beāte)

“Manuprāt, Konsuelai vajadzētu izkopt tādus tikumus kā drosme un mērenība, jo viņai pietrūka drosmes atzīt sevi par rakstnieci un publicēt savu darbu. Savukārt mērenība viņai būtu jāizkopj tādā ziņā, ka viņai ātrāk vajadzēja saprast mēru un novilkt robežu, ko viņa atļauj Antuānam, jo viņš brīžiem pret viņu izturējās kā pret “miskasti”, kur izgāzt savas emocijas. Viņai bija sevi jāciena vairāk. Antuānam vajadzētu izkopt taisnīgumu – prast paskatīties uz sevi no malas! – un trenēt savaldību. (Kate)

“Izrāde bija elpu aizraujoša un emocionāla. Bija pat dusmas par Antuāna uzvedību, jo jau izrādes sākumā viņš žēlojās, ka Konsuela viņu pametīs, ja viņš parādīs savu īsto dabu, taču es uzskatu, ka viņam vajadzēja mēģināt mainīties, kļūt atbildīgākam attieksmē pret savu sievu.” (Envija)

“Izrāde bija ļoti dziļa un pārdomas raisoša. Konsuelas tēls ietvēra sevī centību noturēt attiecības, demonstrēja pacietību smagos brīžos un godīgumu. Viņas vērtības bija cieņa, brīvība un ģimene, viņa gribēja būt mīlēta. Savukārt Antuāns, kaut arī bija gudrs un drosmīgs, nebija godīgs ne pret sevi, t.i., savām jūtām, ne pret Konsuelu. Viņa vērtības bija darbs, brīvība, bet ne mīlestība un ģimene, jo viņš vēl nebija gatavs mīlēt, bet pēc tam jau bija par vēlu…” (Samanta)

“Izrāde lika daudz domāt. Pārsvarā par to, kā negodīgums un nesavaldība var izbojāt cilvēku dzīves un attiecības.” (Gunārs)

“Abu galveno aktieru spēle bija augstā līmenī – emocijas, kustības. Antuāna (Rihards Jakovels) kustības, ķermeņa valoda bija tik brīva un nolasāma, ka pat bez vārdiem varēja saprast, kas atgadījies. Savukārt Konsuela (Diāna Krista Stafecka) fenomenāli notēloja līdzi partnerim. Viss bija izcili! Labākā izrāde, kuru līdz šim esmu redzējis. Iesaku! ” (Ričards)

Lūk, uz kādām dziļām pārdomām par savstarpējām attiecībām un vērtībām rosina viena izrāde!...

Apmeklējiet teātri un, strādājot ar sevi, topiet krietnāki cilvēki!

11.b klases vārdā,
Līga Andersiņa un audz. Dace Druveniece