Krāsainās un šogad neparasti siltās rudens dienas pamazām rit uz novembra pusi. Domājot par gaidāmā Valsts Svētku mēneša svinīgu sagaidīšanu, ģimnāzijas administrācija oktobrī pieņēma lēmumu atjaunot un iekārtot eksponēšanai senu mūsu skolas mākslas dārgumu – gleznotāja un scenogrāfa Gunāra Zemgala diplomdarbu –dekorāciju metu A.Brigaderes lugai “Maija un Paija”. Iecere darbu izstādīt bija jau krietnu laiku iepriekš, taču pēcrenovācijas ievākšanās darbu steigā šī doma bija vairākkārt atlikta steidzamāku uzdevumu dēļ.

Milzīgais lielformāta eļļas gleznojums vairāk kā 60 gadus bija rotājis skolas interjeru – glezna atradās pie ieejas skolas svinību zālē. Darba kompozīciju veido stilizētas senas kurzemnieku sētas pagalma priekšplāns – milzīgas guļbaļķu sijas un balsti ataino daļu klēts un dzīvojamās mājas ieeju, bet visam pāri pārsegts teiksmains aizkars kā rucavnieku brunči. No ēkas labajā pusē iznāk tautastērpos ģērbti 2 puiši un meitene, kas sagaida no tāluma kompozīcijas vidusplānā ienākošu jauniešu pāri, kas sveicinās ar mājiniekiem. Kompozīcijas fonā redzama Latvijas lauku ainava ar ceļu, kas vijas pār pakalniem, bērzu birzi un mežiem. Latviskajās noskaņās tvertajā ainā un tautiskajos tēlos bija noskatījušās daudzas mūsu skolēnu paaudzes. Glezna bija kā spilgts un drosmīgs simbolu valodā tverts liecinājums par latvisko identitāti cauri visam padomju režīma varas laikam no 60.gadiem līdz pat Atmodai. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas 90.gados, kad mūsu skola atguva Ģimnāzijas vārdu, G.Zemgala glezna turpināja atrasties tai atvēlētajā vietā – pie ieejas svinību zālē.

	Un, tikai sākoties skolas renovācijas darbiem 2021.gadā, tā kopā ar citu skolas inventāru tika noņemta un nolikta uzglabāšanai. Nu, beidzot, tā ir atgriezusies un turpina rotāt skolas vidi, tiesa gan, jaunā vietā – gleznu nu varam aplūkot renovētajā un plašajā foajē pretī kancelejai. Gleznas sarkanbrūnais kolorīts labi iekļaujas ģimnāzijas interjerā dominējošajā ķieģeļu oranžajā krāsu gammā un krāšņi liecina ikvienam skatītājam par mūsu kultūras simboliem.
	Neskatoties uz nemainīgo atrašanās vietu skolā līdz renovācijai, mākslas darbs tomēr bija cietis no laika zoba. Pirms gleznas novietošanas jaunajā vietā, to nācās attīrīt no putekļu kārtas, pielabot deformētās audekla vietas un atjaunot dažas krāsu detaļas. Lai veiksmīgāk pieskaņotos skolas jaunajam kolorītam, tika nolemts arī mainīt gleznas rāmja toni. Paldies mūsu rūpīgajai, čaklajai, un precīzajai skolas tehniskajai darbiniecei Regīnai Porukai, skolotājai Ingai Saulītei un tehnisko darbinieku komandai par atsaucību un ieguldīto darbu, sagatavojot gleznu eksponēšanai.
	Veicot gleznas atjaunošanu, tika ieviesta skaidrība arī vēsturiskajos datos par darba īsto nosaukumu un autoru. Laikam ritot, bija mainījušās skolēnu un skolas darbinieku paaudzes, un pamazām bija piemirsies gan gleznas īstais nosaukums, gan autors. Skolas dokumentācijā ir saglabājies bijušā direktora Roberta Aišpura atmiņu pieraksts, kurā minēts, ka gleznu skolai 60.gadu sākumā dāvinājuši absolventi un kopš tā laika sākusies tradīcija veidot ģimnāzijas mākslas darbu kolekciju, kas nu jau ir mērāma vairākos desmitos eksemplāru. Tāpat tika izteikts pieņēmums, ka šo gleznu absolventi ieguvuši ar mūsu skolas absolventes, aktrises un režisores Ventas Vecumnieces gādību.

Pēdējās desmitgadēs milzīgo gleznu pie svinību zāles skolā mēdza apzīmēt ar nosaukumu “Pūt, vējiņi!”, bet par tās autoru reizēm tika minēts scenogrāfs Ģirts Vilks, taču nu beidzot ir noskaidrots, kā tā bija alošanās. Gleznas mākslinieciskais risinājums patiešām stipri atgādina Ģ.Vilka rokrakstu. Ģ.Vilks kopš 50.gadu sākuma bija vadošais scenogrāfs Dailes teātrī, veidojis scenogrāfiju daudzām izrādēm, tajā skaitā leģendārajai Eduarda Smiļģa režisētajai Raiņa lugai “Spēlēju, dancoju”, kā arī zināms, ka viņš bijis scenogrāfs 1957.gadā Ventas Vecumnieces režisētajai lugai Dailes teātrī “Pūt, vējiņi!” – tā kā šāda maldīšanās par ģimnāzijai dāvāto gleznu ir piedodama. Skaidrību par gleznas autoru ieviesa gleznas aizmugurējās daļas apskate – uz tās tika atrasta pielīmēta maza padomju laiku veidlapa, kurā precīzi norādīts gan darba tapšanas laiks, gan autors, gan nosaukums: “Gunārs Zemgals, Kārļa dēls, teātra dekoratoru nodaļas diplomdarbs – dekorāciju mets A. Brigaderes lugai “Maija un Paija”, 1960.gads, novērtēts “teicami”, diplomdarba vadītājs, docents A.Spertāls.” Lielā izmēra un svara dēļ glezna daudzus gadu desmitus nebija grozīta, lai ieskatītos tās aizmugurē, bet gleznas, pareizāk – dekorāciju meta– priekšpusē mākslinieks savu parakstu nebija atstājis!

Ir gandarījums, ka noskaidrojusies “vēsturiskā patiesība” par gleznu, un ka glezna atkal atgriezusies ģimnāzijas telpās un ieņem tai pienākošos godpilno vietu. Lai G.Zemgala darbs turpina priecēt un iedvesmot nākamās ģimnāzistu paaudzes!

Vizuālās mākslas skolotāja
Elga Skrebele

Pielikumā – par Gunāra Zemgala (1934 – 2018) lomu latviešu mākslā un scenogrāfijā Latvijas Nacionālā teātra literārās konsultantes Ritas Melnaces teiktais 2018.gadā:

GUNĀRS ZEMGALS ir izcilā latviešu skatuves gleznotāja Arvīda Spertāla audzēknis. Un vēl viens no tiem retajiem scenogrāfiem, kas ļoti lielu uzmanību pievērsa arī iestudējuma scenogrāfijas gleznieciskajām kvalitātēm kā krāsai vai, piemēram, telpas dziļuma vai perspektīvas atrisināšanai ar glezniecības līdzekļiem. Visu savu radošo darba mūžu G. Zemgals ir bijis saistīts ar Latvijas Nacionālo teātri, t.i. no 1956. gada – nu jau vairāk kā pusgadsimta garumā.

Kā viens no izcilākajiem latviešu mūsdienu scenogrāfiem G. Zemgals ilgus gadus ir vadījis scenogrāfijas meistardarbnīcu Mākslas Akadēmijā. Viņa audzēkņi ir tādi šodienas vadošie – nu jau arī par vecmeistariem dēvētie Latvijas scenogrāfi kā Andris Freibergs un Ilmārs Blumbergs. Var runāt par G. Zemgala skolu.

Nav tāda Latvijas teātra, kur viņš nebūtu savā laikā radījis interesantu režijas ieceri balstošu scenogrāfiju. Nozīmīgs ir arī viņa devums latviešu kino attīstībā /filmas  “Tauriņdeja”, “Emīla nedarbi”, „Viktorija” u.c./

To iestudējumu, kuriem viņš radījis scenogrāfiju, uzskaitījums vienā lapaspusē neietilptu. Kā teātra galvenais mākslinieks viņš bijis atbildīgs par māksliniecisko noformējumu visiem vietēja, pilsētas vai valsts mēroga pasākumiem Nacionālajā teātrī. Kā ļoti būtisks ir minams skatuves un viss teātra ēkas ārpuses un telpu noformējums 1988. gada 18. novembra – Latvijas Neatkarības proklamēšanas 70. gadskārtas svinīgajam koncertam – pirmajam pēc Latvijas okupācijas gadiem.

G. Zemgalam kopā ar A. Jaunušanu un Z. Kalniņu pieder ideja un vizuālā realizācija lielajiem brīvdabas uzvedumiem „Skroderdienām Silmačos”, „Mērnieku laikiem” un „Brīnišķīgajiem Didrika Taizeļa piedzīvojumiem” Druvienas kultūras kompleksā, Alauksta estrādē Vecpiebalgā un Dundagā, lielajiem tautas saietiem, kuri arī savā veidā tuvināja Trešo Atmodu. Par nopelniem Neatkarīgās Latvijas valsts labā G. Zemgals 2003. gadā apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni.

LNT atgriežoties savās vēsturiskajās telpās 2004.g., G. Zemgals kā „sveicienu vecajam labajam teātrim” radīja scenogrāfiju A. Jaunušana pēdējam iestudējumam E. Vulfa „Sensācijai” un, izmantojot modernās skatuves piedāvātās iespējas, P. Putniņa „Aicinājumam uz pērienu” un M. Zīverta „Minhauzena precībām”.

Paralēli savam „dzīves aicinājumam un uzdevumam” – skatuves telpas organizācijai un vizualizācijai, G. Zemgals vienmēr ir atradis laiku gleznošanai – maģiskajam krāsu priekam gan konkrētās, gan arī abstraktākās izpausmēs.