7.a klase ieklausās stāstos…
28
Nov
 vairāk mirkļus var aplūkot saitē: /ej-uz/54738 |
7.a klase 20.novembrī devās interesantā ekskursijā uz Rīgu un nokļuva stāstu pasaulē: Žaņa Lipkes muzejā piedzīvoja vēstures stāstu, bet Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā – lieliskā gida Valda stāstījumu! Žaņa Lipkes muzejā bija iespēja noskatīties teātra izrādi “Puika ar suni’’, kur tika radoši attēlots, kā Lipkes ģimene glāba ebrejus no nacistiem. Izrāde stāsta par 1941. gada notikumiem Rīgā, kad pilsētu iekaro vācu armija un sākas represijas pret ebrejiem. Žanis Lipke pieņem lēmumu glābt ebrejus, jo tas, ko viņš redzēja un piedzīvoja, likās nepieņemami: pret ebrejiem izturējās rupji, necilvēcīgi, atņēma ģimenes īpašumus un mantas, lika nēsāt dzeltenas zvaigznes pie apģērba, nomitināja atsevišķos, ar dzeloņstieplēm nožogotos pilsētas rajonos jeb geto, kā arī lika daudz strādāt, bet nevarīgos vai slimos nogalināja. Tas viss neatbilda Žaņa izpratnei un vērtību sistēmai, tāpēc ar savas ģimenes atbalstu un palīdzību viņš šķūnī zem zemes ierīko bunkuru, kur izmitina no geto izglābtos ebrejus, un cenšas viņiem palīdzēt izkļūt no Rīgas. |
Žanis Lipke ir pieredzējis abus pasaules karus, 2. Pasaules kara laikā izglābis vairāk nekā 50 ebrejus, nodzīvoja ilgu, bet vienkārša cilvēka mūžu, nekad nestāstīja par savu paveikto, glābjot ebrejus. Pēc kara padomju iestādes ar aizdomām skatījās uz Lipkes darbību un to noklusēja, jo nebija skaidri viņa nesavtīgās un varonīgās rīcības motīvi. Arī Žaņa ģimeni personīgi skāra Latvijas sarežģītie vēsturiskie notikumi - meita Aina iestājas komjaunatnē un dodas uz Krieviju, kur apprecas ar diezgan augsta ranga komunistu funkcionāru. Kad Latvija ir okupēta, atgriežas Padomju Latvijā. Dēls Alfrēds tiek iesaukts vācu armijā un pēc ievainojuma iegūšanas tiek evakuēts no Latvijas un nokļūst bēgļu gaitās, atlikušo dzīves daļu pavada Austrālijā. Tikai jaunākais dēls Zigfrīds visu dzīvi nodzīvo Latvijā. Mums šķita interesanti, ka vēsturiskā Žaņa Lipkes māja aizvien vēl pieder ģimenei un tajā mitinās Lipkes ģimenes locekļi.
Izrāde, ko skatījāmies, veidota pēc Ineses Zanderes darba “Puika ar suni” motīviem un pastāsta par Lipkes ģimenē notikušo 1941. gadā caur jaunākā dēla Zigfrīda acīm. Izrāde lika aizdomāties par vērtībām un rakstura īpašībām - cilvēciskums, līdzjūtība, sirsnība, izpratne, palīdzīgas rokas sniegšana, dalīšanās ar citiem, sava ētiskā kodola saglabāšana jebkuros apstākļos… Rosināja domāt par drosmi un bailēm, arī nodevību. Labi un uzskatāmi bija parādītas pretrunīgās zēna Zigfrīda izjūtas, kad viņš nesaprot, kas notiek, vai neizprot tēta darbības. Cilvēka un sunīša savstarpējā uzticēšanās un pieķeršanās. Interesanti un radoši risinājumi izrādes tēlojumā (piemēram, malkas pagales kā cilvēki, pie griestiem pakārtās žaketes kā dažādi varoņi izrādē u.tml.). Augstu novērtējam aktiera Emīla Krūmiņa darbu, kas bija pārsteidzoši spilgts un lielisks. Šī izrāde un muzejā piedzīvotais ieinteresēja, un radās daudz jautājumu, uz kuriem saņēmām atbildes muzejā, bet palika arī neuzdoti jautājumi, kas lika domāt, un nākamajā klases stundā turpinājām sarunas, kā arī noskatījāmies fragmentus no filmas “Tēvs nakts”.
Sirsnīgs paldies Lipkes muzejam, profesionālajiem, atsaucīgajiem un zinošajiem gidiem un muzeja vadītājai par doto iespēju. Lipkes muzeju apmeklējām pirmo reizi, bet noteikti ne pēdējo, jo pieredze un sajūtas bija ļoti patīkamas. Muzeja telpas ir interesanti projektētas, brīnišķīgi mājīgas un atbilstošas konkrētā muzeja tematikai. Iespēja redzēt bunkura repliku ir apmeklētājiem interesanta un paspilgtina izjūtas un izpratni par izrādē redzēto.
Izrāde muzejā ir ļoti nepieciešams un vērtīgs projekts, kas paplašina skolēnu zināšanas, raisa diskusijas un liek padomāt par vērtīgo, akcentē un izgaismo vēstures notikumus. Īpaši svarīgi tas ir mūsdienās, kad pasaule ir pilna izaicinājumu un saskaramies ar kara šausmām tuvu un tālāk no Latvijas robežām. Lūgums turpināt projektu un piedāvāt izrādi skolām šķiet pašsaprotams un nepieciešams!
Žaņa Lipkes cilvēcības gars ir jūtams muzeja aurā un tā darbiniekos. Lai mums vairāk ir tik garā stipru, ētiski skaidru un drosmīgu cilvēku kā Žanis Lipke un savā darbā tik aizrautīgu darbinieku, kādus redzējām muzejā!
Skolēnu iespaidi:
Marta: “Izrāde “Puika ar suni” man lika aizdomāties, cik ļoti svarīga ir ģimene. Novērtēt, cik labi ir dzīvot mūsdienās, kad mums nav jāpiedzīvo tik smagi laiki. Skatoties izrādi, uzdevu sev jautājumu: ”Ko es darītu šādā situācijā?” Man nav atbildes, jo es nevaru to iedomāties. Zigis bija drosmīgs zēns. Apbrīnoju aktierspēli un balss knifus (aktieris rēja kā īsts suns). Ļoti patika, kā, izmantojot žaketes, tika attēloti onkulis Arke un Žanis. Bija dažas nianses, ko īsti neizpratu, bet tas nekas.”
Anna A.: “Man patika izrāde. Es aizdomājos par to, cik labs bija Žanis, ka tādā grūtā laikā spēja palīdzēt gan onkulim Arkem, gan pilnīgi sev svešiem ebrejiem. Mākslinieciski iespaidīga izrādē likās vieta, kur ebreji tiek nogalināti un krīt bedrēs, bet pēc bedres aizrakšanas zeme vēl kustējās… Labi iespiedās atmiņā stāstījums par to, kā ebreji no geto tika dzīti uz mežu - uz nošaušanu - un ka geto tika sadalīti lielajā un mazajā geto. Iespaidīgs bija bunkurs, jo grūti iedomāties, ka tik mazā (3x3 m) bunkurā varēja dzīvot pat 12 cilvēki vienlaikus. Izrāde man ļoti patika, un iesaku to noskatīties ikvienam, kam rodas tāda iespēja.”
Armands: “Man patika Žaņa Lipkes muzejs, jo izrāde bija ne tikai radoši izveidota un interesanta. Bija iespaidīgi, kad viens aktieris varēja izstāstīt un parādīt visu stāstu. Lai gan stāsts bija bēdīgs, mani iespaidoja Lipkes ģimenes drosme. Patika, ka izrāde paradīja mazā Ziga redzējumu un sajūtas, pieredzot visu. Bija interesanti uzzināt par Žani Lipki un viņa ģimeni, redzēt bunkura repliku un māju, kur vēl aizvien dzīvo viņa ģimene. Uzzināju kaut ko jaunu.”
Agnese: “Izrāde bija diezgan iespaidīga. Man patika, ka viens aktieris to visu paradīja. Lai gan visi tie notikumi man šķita ļoti traģiski un bija žēl to cilvēku, kuriem nācās to visu pieredzēt.”
Tomass: “Izrādei lieku 10 no 10. Apbrīnojami, ka no ikdienā izmantojamiem, parastiem priekšmetiem, nedaudz piepalīdzot, var radīt un izspēlēt stāstu. Patika, ka pēc izrādes atnāca muzeja darbinieks, kurš visu paskaidroja un pastāstīja, sniedza papildu informāciju, atbildēja uz jautājumiem. Likās forši, ka muzejs atrodas blakus pašai vēsturiskajai Žaņa Lipkes mājai.”
Margarita: “Izrāde bija dramatiska, bet ar gaumīgu un nelielu humora devu. Aktieris ļoti pacentās, lai visi tēli būtu labi izspēlēti. Bija momenti, kad es aizdomājos, ko es darītu, ja būtu ebrejs un dzīvotu tajā laikā? Sapratu, ka tie laiki bija diezgan šausmīgi, un priecājos, ka tagad pie mums tā nenotiek. Pēc izrādes noskatīšanās zinu vairāk par tiem laikiem.”
Roberts: “Mani uzrunāja mākslinieciskie elementi izrādē. Izrāde lika aizdomāties par to, ka karos iet bojā daudz cilvēku. Lika padomāt un palīdzēja labāk izprast vēsturi, uzzināju, ka bija cilvēki, kuri palīdzēja ebrejiem.”
Linards: ”Man izrāde ļoti patika un lika domāt par to, ka tagad mēs laimīgi varam dzīvot brīvā valstī. Lika padomāt par dzīvi, vērtībām un to, cik slikts un postošs ir karš.”
AnnijaK.: “Teātra izrādes temats ir ļoti smags un sarežģīts. Atzīstu, ka man nav daudz zināšanu par to laiku, tāpēc vietām bija grūti saprast. Ļoti patika aktiera darbs, jo ieveda sajutās, līdzpārdzīvojumā par šiem notikumiem.”
Raivis: “Izrāde lika padomāt, ka ikviens no mums ir cilvēks, un Žanis Lipke ir cilvēks, kurš ar savu rīcību paradīja, cik viņš ir cilvēcīgs un labs.”
Vanesa:”Teātra izrāde “Puika ar suni” bija radoši un interesanti parādīta. Tas palīdzēja labāk saprast un uztvert stāstu par Lipkes ģimeni. Mani ieintriģēja sunīša Džera tēls un nozīme, vēl aizvien domāju, kā patiesība izskatījās Džeris?”
Kristiāna: “Izrāde man ļoti patika, jo viss tika ļoti labi paradīts, visās sīkākajās detaļās. Man patika, ka viens aktieris varēja izspēlēt visu izrādi, tas bija fantastiski. Vel man patika vērot emocijas, skaņas un aktiera darbu ar rokām. Izrāde man lika aizdomāties par kara nopietnību, cik tas ir baisi, bailīgi un arī nopietni. Man patika, ka teksts atspoguļoja mazā Ziga domas, emocijas. Man interesē un gribētos redzēt, kā viss izskatījās tajā laikā. Filma “Tēvs nakts”, ko pēc tam skatījāmies klasē, man palīdzēja nedaudz konkretizēt to ainu.”
Megija: ”Izrādes sakumā, kad puika spēlējās ar savu suni, nevarēju nojaust, ka izrāde stāstīs par 1941. gadu, kad vācieši ieņēma Rīgu un savu nepatiku pret ebrejiem izgāza nošaujot, strādinot, spīdzinot viņus. Zinu, ka arī mūsu pusē ir vietas, kur it kā esot nošauti ebreji. Labi, ka Žanis ir tik drosmīgs un nolemj glābt ebrejus. Man gan ir jautājums, kāpēc viņi nenoņēma to zvaigzni nost vai neuzvilka citas drēbes? … un kā tie nabaga cilvēki tika pie tām zvaigznēm?...”
Egija: “Pārdomas par teātri ir ļoti daudzveidīgas. Teātris bija diezgan aizraujošs, bija interesanti uzzināt vēsturiskus faktus un par dzīvi tajos laikos, kādi riski un grūtības pastāvēja. Aktieris bija ļoti sagatavojies, jo tas nav viegli tik daudzu cilvēku priekšā un tik tuvu rādīt izrādi. Aktieris ļoti ticami un saprotami parādīja stāstu. Man patika, ka bija cilvēki, kas viens otru atbalstīja un palīdzēja. Lika domāt par to, cik drosmīgam ir jābūt, lai riskētu un apdraudētu savu un savas ģimenes dzīvības, izglābtu citus. Teātris bija pamācošs un parādīja, ka var un vajag rīkoties cilvēcīgi, jāatbalsta un jāpalīdz citiem, pat ja kādreiz pašam draud briesmas”.
Ādams: “Man izrāde patika, jo unikālā veidā paskaidroja un parādīja sarežģītu laiku. Man šī izrāde lika domāt par labsirdību - kad Žaņa ģimenei draud briesmas, viņi vienalga glābj nevainīgus cilvēkus. Brīdī, kad Lipke rīkojas rupji, iesitot draugam Arkem, viņš to visu dara labsirdības dēļ, lai viņu izglābtu. Stāstu parādīja ļoti labi, biju skatījies filmu “Pianists”, un tas man arī palīdzēja izprast tos laikus labāk. Varbūt mazākiem bērniem bija grūtāk izprast stāstu, jo nebija zināšanu par vēsturi.”
Ģirts: “Stāsts bija interesanti izstāstīts un parādīts, aizdomājos, vai mani radinieki arī kara laikā ir slēpuši ebrejus, glābuši cilvēkus? Mani pārsteidza, ka bunkurs, kurā tika slēpti ebreji, bija tik mazs.”
Miķelis: ”Kopumā man ļoti patika izrāde. Patika aktieris un viņa sadarbība ar skatītājiem, kad viņš nobiedēja un pārsteidza pirmās rindas. Patika, ka stāsta viens no varoņiem ir suns. Uzzināju kaut ko vairāk par geto, ebreju glābšanu un slēpšanu kara laikā.”
Pēc izrādes klase devās uz izglītojošu nodarbību Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā ar jautrāko un aktiermeistarīgāko gidu Valdi un aizraujošākajiem eksponātiem. Atraktīvais gids iepazīstināja ar medicīnas vēsturisko attīstību. Uzzinājām par lepru un mēri, kā arī viduslaiku ārstēšanas metodēm. Bija iespēja apskatīt vēsturisku zobu ārsta kabinetu, pirmās trenažieru – fizioterapijas kabinetu iekārtojumu, instrumentus medicīnisku manipulāciju veikšanai, aptieku iekārtojumu, pirmo transplantācijas eksperimenta rezultātu – suni ar divām galvām!... Novērtējām arī mājīgo un skaisti atjaunoto muzeja ēku un iekštelpas.
Miķelis: “Manuprāt, ekskursija bija izdevusies, paspēju gan uzzināt kaut ko jaunu, gan atpūsties un izklaidēties. Medicīnas muzejā bija diezgan interesanti un aizraujoši, izpētīju daudzas ārstu profesijas, uzzināju, kā bija strādāt par ārstu senākos laikos.”
Rolands: “Medicīnas muzejā visvairāk ieinteresēja viduslaiku medicīnas laika periods, īpašas maskas ar garajiem knābjiem. Vēl patika kosmosa eksponāti.”
Mariuss: “Ekskursija bija ļoti laba, tā bija mana labākā ekskursija no tām, kur es esmu braucis. Uz Rīgu es tieku reti, bet man patīk Rīga, jo tur ir daudz, ko darīt. Medicīnas muzejs bija foršs, viss bija interesanti un skaisti iekārtots. Arī Lipkes muzejs bija pārdomāts un skaisti uzcelts.”
Armands: “Man ļoti interesants likās arī medicīnas muzejs. Tajā patika cilvēku modeļi (lelles), kuros parādīja, kā izskatās slimības skarti orgāni. Interesanti fakti par dzīvi kādreiz. Gids bija izcils un spēja ieinteresēt visus!”
Margarita: “Ļoti interesants medicīnas muzejs un pozitīvi noskaņots gids. Uzzināju ļoti daudz ko jaunu.”
Beāte: “Ekskursija bija ļoti interesanta, man vēl gribētos līdzīgās ekskursijas. Gidi ļoti interesanti stāstīja, klases biedri cītīgi klausījās un bija ieinteresēti gida stāstītajā. Medicīnas muzejā viss bija interesants, bet gribējās, lai pastāsta par mūsdienu medicīnu. Pēc muzeja apmeklējuma aizdomājos, ka man varētu interesēt ārsta profesija.”
Annija: “Man ļoti patika izrāde. Ļoti labs aktieris. Forša vieta. Medicīnas muzejs bija labs. Man patika gids, kurš ļoti interesanti stāstīja, ka ieinteresēja par tēmu arī mani. Medicīna nav īsti mans un ārste noteikti nebūšu, bet bija interesanti uzzināt par agrāko laiku ārstēšanu.”
Vanesa: “Man ekskursijā patika medicīnas muzejs, taču tas stāsts par diviem kopā sašūtiem suņiem gan garastāvokli nomāca. Par zinātnes atklājumiem bieži jāmaksā arī šāda cena. Vēl kādu laiku pēc ekskursijas jutu savas mandeles, jo stāsts par mandeļu raušanu bija tik reālistisks…”
Megija: “Man ekskursija man ļoti patika. Izrāde bija interesanta. Medicīnas muzejs bija interesants, es vēl vēlētos aizbraukt un izpētīt visu smalkāk.”
Egija: “Man ekskursija ļoti patika, ekskursija bija ideāla, nevēlējos neko vairāk vai mazāk, ļoti labi izdomāts un izplānots. Forši bija kopā ar klasi doties un darīt kaut ko kopīgi un uzzināt kaut ko jaunu, interesantu un aizraujošu.”
Pēc zināšanu uzkrāšanas visi devās fiziskajās aktivitātēs, spēlējot boulingu tirdzniecības centrā “Akropole Rīga’’ un tur arī pavadot brīvo laiku. Protams, boulings arī mums patika!
Visa klase unisonā var teikt: “Šī ekskursija bija ĻOTI interesanta!”
Paldies Latvijas Skolas somai un Žaņa Lipkes muzejam par doto iespēju un atbalstu ekskursijas realizēšanā!
Ieskats izrādē:
Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 7.a klases vārdā, rakstīja Megija, Vanesa un klases audzinātāja Anita Vanaga