R. Štelmahere ir ne tikai gleznotāja, bet arī dzejniece, un izstādes apmeklējuma laikā lasījām arī viņas dzeju, meklējām gleznas, kas visvairāk atbilda konkrētu dzejoļu noskaņai un tēliem.

Māksliniece aicināja arī mūs pašus būt radošiem un izspēlēt dzejas spēli. Par katru gleznu uzrakstījām dzejoli, katrs tajā ierakstot tikai vienu rindu un nezinot, ko uzrakstījuši pārējie. Par dažiem šādā veidā tapušiem dzejoļiem bija tiešām prieks – re, kā varam!

Tumšie ūdeņi

Skatoties nezināmajā, es ieraugu jēgu –

ūdens, kas mēģina izturēt ziemu,

ikdienas baltums,

peļķe kā pildspalvas tinte sniegā,

vēsie pavasara rīti.

Sniega piederību pie baltā saprotam tikai mūža galā.

Ūdens un sniegs, it kā tas pats, bet robeža tik skaidra,

un tajā es saskatu tevi, tik maigu un svaigu. 

Pie laika upes

Zaļa zāle

un debesis iekrita tevī... un palika.

Tu esi debesīs, debesis ir tevī.

Upes malas vējā dejo zāle, šūpojoties turp un šurp.

Caur dubļainiem laukiem tu ej, meklējot kaut ko tīru.

Sprīdītis meklē materiālu stabulei.

Vienmērīga plūsma.

Zāle līgojas vējā.

Plūst laika upe projām nevaldāma.