10. janvārī mēs, 10.b klases skolnieces un skolotāja Dace Druveniece, devāmies uz Jēkabpils novada Galvenās bibliotēkas lasītavu. Tur, grāmatu rindu un jauku cilvēku ieskautas, klausījāmies, runājām, baudījām un radījām. Aiz loga lietus kausēja sniegu, bet mēs bijām vasarā, kad dziedātāju balsis caurvija silts vējš…

J. Akuratera muzeja vadītāja Maira Valtere stāstīja par izstādi, kura atklāj Jāņa Akuratera, mūsu novadnieka, rakstnieka, un viņa ģimenes saikni ar Dziesmu svētku tradīciju. Izstādes nosaukums “Dziesmu svētki kabatas kalendārā” atbilst tās iedvesmas avotam – Jāņa Akuratera kabatas kalendārā atrastajām VI Latvju vispārējo dziesmu un mūzikas svētku biļetēm. Izstādē, kura apmeklētājiem būs pieejama līdz pat janvāra beigām, apskatāmi raksti un foto. Tie liecina, ka rakstnieks ne tikai baudīja šos svētkus, bet arī piedalījās to tapšanā.

Pasākuma turpinājumā, iepazīstot J. Akuratera daiļradi, dzejnieka Aivara Eipura vadībā lasījām stāstu “Kad glāzes plīst”. Tas vēstīja par Jaunā gada svinībām kara apstākļos. Darba emocionālā valoda lika noprast par J. Akuratera garīgajām sāpēm, kuras raisīja Pirmā pasaules kara šausmas. Savādi, ka kas tik briesmīgs atkārtojas… No pārdomām tagadnē atgrieza Aivara Eipura balss tembrs. Viņš prasmīgi lasīja savus darbus un dalījās ar dzejnieka pieredzi, lai vēlāk kopā ar mums uzrakstītu dzejoli. Šķita, ka tas būs ārkārtīgi sarežģīti, jo telpā bija sapulcējušies dažādu vecumu, interešu un uzskatu pārstāvji. Vienīgais, kas mūs visus vienoja, bija spēja just un latviešu valoda. Ar to arī pietika, lai sasniegtu izvirzīto mērķi!

Nedaudz vairāk kā vienas stundas laikā kopā ar Jāni Akurateru apmeklējām Dziesmu svētkus, novērtējām vārdu spēku un apzinājāmies cilvēka unikalitāti.

Dalībnieku iespaidi:

"Manuprāt, pasākums tiešām bija izdevies. Muzeja vadītājas stāstījums, Jāņa Akuratera darba “Kad glāzes plīst” kopīgais lasījums un dzejoļa izveide palīdzēja iepazīt gan pašu Akurateru, gan dzejas radošo pusi, kas man ļoti patika." (Elīza)

"Izstāde un dzejas nodarbība bija burvīgi, tie paplašināja manu perspektīvu. Dzejas nodarbība bija piedzīvojums, kurā ikviens dalībnieks bija aicināts iedziļināties savās sajūtās un dalīties ar savām domām. Tas ne tikai palīdzēja izprast dzejas pasaules dažādību, bet arī mudināja pašizpausmi un spēju dalīties ar emocijām, ko rada dzeja. No bibliotēkas es aizgāju, bagātinājusi ne tikai prātu, bet arī sirdi." (Dārta)