Dzestrs rīts aiz loga: kārtējais, kurā modinātājs tiek „pārlikts” par 10 min vēlāk, jo maģistrantūras pienākumi un darbi ievelkas ilgāk, nekā bija plānots. Pamatīgs skrējiens no vienas istabas otrā, cenšanās pienācīgi saposties, jo šodien darbā fotografēšanās mājas lapas informācijas atjaunošanai. Paspēju!! Sēžu trolejbusā. Saules stars nedaudz spiež acīs, un termokrūze rokās it kā kompensē rudens agrā rīta vēsumu plaukstās.

Gandrīz tāpat kā pirms pieciem gadiem vidusskolā – viss pēdējā brīdī! Nez kāpēc atmiņā spilgti palicis rīts, kurā pamodos, saprazdama, ka pēc 20 min sākas skolas latviešu valodas un literatūras olimpiāde, respektīvi, es jau kavēju! Ak pareizi, iepriekšējā vakarā taču abi ar Emīlu gatavojām deju priekšnesumam „Ģimnāzistam&Ģimnāzistei”! Tas bija varen piepildīts un enerģētiski spēcīgs laiks. Mēs paspējām tik daudz un darījām, mēģinot pārsteigt un iepriecināt, pārvarējām iekšējās bailes kāpt uz skatuves un ļauties žūrijas un savu draugu, vecāku un skolotāju vērtējumam.

Par vērtējumiem runājot, augstas atzīmes gūt nebija nemaz tik viegli! Lai saprastu, kā uztamborēt cepuri, es sēdēju skolotājai Ingai klēpī: tā, lai pareizajā perspektīvā novērotu procesu. Savukārt skolotāja Lazdiņa joku par ziemeļbriežu skaitu, kas mani atvedis līdz skolai ar nokavēšanos, neaizmirsīšu nekad. Ceturtdienu agrās stundas, gatavojoties olimpiādēm, – tas bija svēts un obligāts pasākums. Mēs bijām cīnītāji un tiecāmies pēc labākā. Šobrīd, jau 4 gadus pēc absolvēšanas, redzu, ka pūles atmaksājas: Jēkabpils Valsts ģimnāzijā izkoptā tieksme pēc kvalitatīva satura, pašdisciplīna atbildīgu pienākumu izpildē tiek augsti novērtēta gan sarunās ar darba devējiem, gan arī augstskolā. Man ir patiess prieks tikt iekļautai Rīgas Tehniskās universitātes Zelta fondā, un, nenoliedzami, lielāko paldies varu teikt JVģ mācību personālam un vadībai, kas ar savu atbalstu un iedrošinājumu sniedza stabilu pamatu turpmākajai zināšanu un prasmju attīstīšanai.

Manuprāt, to darbu un nesavtīgumu pat nevar pienācīgi novērtēt. Atvērtā sirds un entuziasms, ar kādu JVģ skolotāji nāca mums pretim, nav bieži sastopama, un tā būtiskumu saprot ar katru gadu aizvien vairāk. JVģ bija kā otrās mājas, un katrs skolotājs, tāpat kā vecāki, ar savu piemēru centās iemācīt pašu būtiskāko: vērtība ir tam darbam, kas veikts no sirds, un svarīgākā atzinība ir paša sirdsapziņas balss un gandarījuma izjūta.

Lai arī ikdienā diemžēl neizdodas uzturēt kontaktu ar klasesbiedriem – nu jau 17.a -, tomēr, sociālajos tīklos redzot, ka Katja jau ir sieva, Emīls vada fakultātes pašpārvaldi, Pauls seko savam mērķim un strādā Stokholmā, tāpat kā Jana vada kultūras pasākumus Vecumniekos, sejās riešas smaids: es lepojos, ka varēju mācīties kopā ar talantīgiem, mērķtiecīgiem un spēcīgiem cilvēkiem. Talants. To šeit patiešām ļāva attīstīt un pilnveidot. Es, protams, neesmu Šekspīrs, bet mūsu Romeo un Džuljetas stāsts bija patiesi skaists un romantisks. Skolas vēsturē ierakstītā Žetonu vakara tradīcija veidot izrādes 2h garumā ir apbrīnas vērta. Atmosfēra, ieejot pārveidotā skolas sporta zālē katra gada februāra otrajā sestdienā, ir saviļņojošāka, nekā turot rokās biļetes uz izrādi Dailes teātrī.

Ir patīkama un silta atmiņu radītā sajūta krūtīs: prātā pāršķirstītas neskaitāmas bildes no tējas pēcpusdienām klases stundās, ansambļa mēģinājumiem, koncertiem un konkursiem, „Norauj skolai jumtu!” ideju ģenerēšanas un popūriju gatavošanas, kā arī piparkūku cepšanas mājturības kabinetā. Trolejbuss stāj Inženieru ielā, un ir laiks kāpt laukā, lai dotos uz darbu. Viss gluži tāpat kā tajos septiņpadsmit, kad traucos uz agro fizikas stundu vai latviešu valodas un literatūras olimpiādi: raits solis pretim jauniem ikdienas izaicinājumiem un iespējām. Tā, kā bija toreiz, vairs nebūs nekad, tomēr prieks un lepnums par to, ka manā dzīvē ir bijis brīnišķīgs posms, kas saistīts ar Jēkabpils Valsts ģimnāziju, tās skolotājiem un absolventiem, neizsīks nekad. Skola mums deva spārnus, kas ļāva pacelties pāri ierobežotam skatījumam uz dzīvi, un es zinu, ka daļa no manis, tāpat kā ikkatra absolventa, vienmēr skanēs skolas himnas melodijā un dvēseles stīgās.

Elīna Aļeiņikova, JVģ 17.a