Mana iepazīšanās ar skolotāju bija visai dīvaina… Mācījos 3. klasē un bijām norīkoti kraut malku lielās kaudzēs skolas internāta pagalmā. Stāvējām ķēdītē un es biju pirmā – pie malkas padošanas, bet nākošā stāvēja lielā Kokina Ināra. Jāsaka, ka es biju ļoti sīka un viņa, nepārspīlējot, bija divreiz lielāka. Biju čakla un nepacietīga, man likās, ka tā lielā pārāk lēni strādā. Neizturēju un ar kārtējo pagali, uzsitot viņai pa dibenu, un, lietojot daudz rupjāku apzīmējumu, uzsaucu: ” … , ko čammājies!” Pēkšņi, kā no zemes izniris, pār mani slejas milzīgs vīrs ar gludi atpakaļ nosukātiem matiem, akurātā uzvalkā, norāj mani, izsakot vēlmi izsaukt uz skolu vecākus, bet pats knapi valdās. Beidzot gardi sāk smieties. Tad arī viņš izteica vēlēšanos redzēt mani OS treniņā. Kas tas tāds – nebija ne jausmas, bet man šis uzaicinājums vairāk izklausījās pēc pavēles un arī nopriecājos, ka varbūt tomēr izpaliks vecāku aicināšana uz skolu.

Uz to pašu pirmo reizi ieradās arī Dzintra Šotniece no paralēlklases, kura bija ļoti sportiska meitene, es biju tikai nerātna un strauja.

Kā pirmo mums lika izmērīt soļa garumu, iemācīja skaitīt pārsoļus, uzņemt azimutu un sekot tam izmantojot kokus mežā. Tas sēž asinīs līdz šai dienai.

Pirmajās pāris sacensībās abas ar Dzintru skrējām divatā. Strīdējāmies, pat pašķīrāmies, un rezultāts bija nekāds.
Sk. Asariņu skolā visi saukāja par Ķīsi, un šī iesauka viņam ļoti piestāvēja, jo viņš bija tiešs, pat ass, prasīgs, sevišķi mēs, meitenes, cietām no viņa tiešuma – mulsām, sarkām un dusmojāmies par visādām mums svarīgām lietām. Un smējās viņš gardi.

Tanī laikā, kad es sāku savas orientierista gaitas, galvenā komanda skolā bija 8. – 9. klašu orientieristi – Vilnis Kaktiņš, Jānis Krūmiņš, Jānis Akmentiņš, Daina Pīrāga, Aīda Grāve, Dzintra Pusbarniece. Sk. Asariņš ļoti lepojās ar šo komandu. Bieži klausījāmies arī gandrīz leģendas līmenī pasniegtos stāstus par pirmajiem skolotāja audzēkņiem, kas jau studēja vai bija armijā – Jāni Kalniņu, Mārtiņu Akmentiņu, Dagniju Vītoliņu, Ati Miezīti u.c., bet to visu es sāku jau piefiksēt kādus 2 gadus vēlāk.
Pa šo laiku mums pievienojās Dainis Ugainis, Modris Mickevičs, Juris Balodītis, Silvija Jansone. Daudz vērības tika pievērsts tehniskai sagatavotībai tūrisma salidojumiem. Stundām trenējāmies celt un jaukt telti, iekurt ugunskuru, siet mezglus un citas labas lietas. Bija arī labi rezultāti.

Uz mačiem pirmajos gados braucām vaļējās smagajās mašīnās. Bija arī brezents, ko pārvilka pāri sliktā laikā. Bet braukšana vienmēr bija jautra. Nostāsti par iepriekšējo gadu mačiem, jautriem atgadījumiem, joki, dziedāšana. Pēdējo reizi braukšanu smagajā mašīnā atceros 1967. gada vasarā – braucām mājās no tūrisma salidojuma Madonā, pēc triju dienu gulēšanas teltīs. Kaut bija jūlijs, bet ik pa brīžam lija, visas drēbītes bija slapjas. Tad vēl nebija piepūšamo matraču, ne guļammaisu, teltīs sakrājās ūdens, ar dakšiņām izdūrām grīdā caurumiņus, lai ūdens iztecētu, – visa drēbītes tika izmantotas apakšā, lai nebūtu jāguļ peļķē.
1965. gada 8. – 9. maijā pirmo reizi piedalījos Salaspils nakts mačā. Tai pašā gadā piedalījos arī pieaugušo Latvijas meistarībā Limbažos (liekas ?) Tā iznāca, ka jau agri skolas laikā redzēju, apbrīnoju, iepazinu un pat jau mēģināju mēroties spēkiem ar Latvijas stiprākajiem orientieristiem.

Skolniekiem svarīgākās sacensības un arī jaukākās tanī laikā bija ”Pavasara kauss’’ – pavasarī un ”Dzintara kompass” – rudenī, Latvijas skolēnu meistarsacīkstes, vēl bija RPP (Rīgas Pionieru pils) kauss, protams, arī Ziemas meistarsacīkstes OS.
Skolotājs pievērsa arī lielu uzmanību mūsu ziemas sagatavotībai, veda mūs uz slēpošanas sacensībām, rīkoja tās pats. Labākie skolas slēpotāji bija tieši orientieristi. Sliktajos bezsniega gados 64. – 69. skolotājs pats vārīja klīsterus, ar ko smērēt slēpes atkušņa laikā. Ar skolotāja gādību mums bija diezgan labs ziemas inventārs, par kuru tikām iemācīti arī rūpēties.
Sk. Asariņš pats taisīja arī pirmos šķidruma kompasus. Tā mums Jēkabpilī, pirmajiem Latvijā, bija savi šķidruma kompasi. Pirms tam skrējām tikai ar Andrianova kompasiem. Kad Rīgas Pionieru pils Rusinam Vilkam bija izdevies nopirkt pirmos Vācijas Demokrātiskajā republikā rūpnieciski ražotos šķidruma kompasus, viņa audzēkņi vēl neprata ar tiem rīkoties. Tā nu treneris Rusins iedeva šos pirmos mums ar Dzintru Šotnieci noskriet Latvijas skolēnu meistarsacīkstēs Kandavā 1966. gada vasarā.
Skrienot vidējā grupā no 65. – 68. gadam, mēs ar Dzintru sākām uzrādīt stabilus rezultātus, gandrīz vienmēr pirmajā trijniekā. Tāpat šajā laikā jau labi skrēja arī Jānis Slekēničs, Viktors Trušelis, Juris Balodītis, Modris Mickēvičs, Jānis Lukstiņš un Jānis Ķuzāns. Bija arī stipra jaunā maiņa. Mums piebiedrojās mana māsa Dace Gipsle, tāpat Vija Boļšaka, Daina Slekēniča, Inga Krievāne, Uldis Bitāns un Indulis Peilāns. Tā arī komandu cīņā bieži ierindojāmies godalgotajās vietās. Republikā bijām visspēcīgākā skolu komanda, bieži vinnējām arī RPP un CBETS (Centrālā Bērnu Ekskursiju un Tūrisma stacija) komandas.
1967. un 1968. gadā uz vidusskolu atnāca un mūsu saimei piebiedrojās arī Astra Kalniņa, Minjona Rudzīte, Ilga Markeviča, Ingrīda Bergkinde, Jānis Antonovs un citi.

Šajā laikā uz mačiem jau galvenokārt braucām ar īrētu autobusu, kas parasti piederēja kādai organizācijai, vai arī ar vilcienu. Gadījās no sacensībām atgriezties ļoti vēlu – ar pēdējo nakts vilcienu jau krietni pāri pusnaktij, bet nākošajā rītā jau laikus bija jābūt skolā. Parasti nekādu atlaižu nebija. Kaut kad vajadzēja arī izmācīties, jo daži skolotāji sevišķi centās izsaukt orientieristus, ja zināja, ka viņi bijuši mačos.

Autobusos parasti dziedājām gandrīz visu ceļu. Bieži iniciators bija sk. Asariņš, sevišķi, ja bija iecerējis mums iemācīt jaunu dziesmu. Tā viņš iemācīja mums ”Augu nakti…”, ”Vaidava”; dažas citas. Daudzas dziesmas mēs ar Dzintru atvedām no Latvijas skolēnu izlases treniņnometnēm, bieži bijām kopā ar pieaugušajiem un tā mūsu repertuārā parādījās arī diezgan nerātnas dziesmas, kā arī dziesmas par ko tajā laikā varēja nokļūt nepatikšanās,- piemēram ”Zilo lakatiņu”, kas ir leģionāru dziesma. Asariņam nepatika, ka mēs dziedam šādas dziesmas, viņš centās izskaidrot iemeslu diezgan atklāti, bet mums, protams, bija lielas galvas un bieži vien, pat it kā kaitinot viņu, vienalga dziedājām šādas dziesmas. Vēlāk, skatoties atpakaļ, sapratu, ka skolotājs Asariņš tiešām bija kā tēvs, kurš stingri un noteikti, dažreiz varbūt diezgan skarbi, gatavoja mūs lielajai dzīvei, reizē tēvišķi brīdinot un pat sargājot, arī no mums pašiem. Ja braucām uz vairākām dienām, viņš bija tas, kas organizēja pārtiku, nakšņošanas inventāru, mums atlika tikai paķert līdzi bļodiņu, karoti un krūzīti, kas arī bieži aizmirsās. Viņš iemācīja mūs arī gatavot uz ugunskura priekš daudz ēdājiem. Tāpat centās, veiksmīgi, vai mazāk veiksmīgi, mums palīdzēt savstarpējo attiecību jautājumos.

Ļoti spilgti atmiņā palikusi ziemas treniņnometne Murjāņos 1968.g., kur nonācu vienīgā no mūsu skolas, pateicoties tikai saviem rezultātiem un sk. Asariņa rūpēm.

Ap šo laiku arī sāku patstāvīgi braukt uz sacensībām, sevišķi ziemā, jo republikā bija kāds starts katru sestdien-svētdien, bet skola nevarēja atļauties sūtīt mūs sacensībām tik bieži, daudzi arī nevēlējās. Skolotājs visādi atbalstīja mani šajos centienos, aizstāvēja pret skolas vadību vai atsevišķu skolotāju nelabvēlību, pārliecināja vecākus par šo maču lietderību manas sporta karjeras nākotnei. Viņš panāca līdzvērtīgas atlases iespējas ar RPP un CBETS audzēkņiem iekļūšanai Latvijas skolēnu izlasē. Tas viss palīdzēja droši iziet lielajā sportā.

Tā 1969. gada rudenī tiku Latvijas jauniešu izlasē, pateicoties milzīgam skolotāja atbalstam un savai drosmei. Izlasē bija tikai divas meitenes un divi zēni, kas aizstāvēja Latvijas godu PSRS čempionātā Brjanskā. Tur ieguvu 2. vietu. Pati uzskatīju to par neveiksmi, jo zaudēju 2 min komandas biedrenei Intai Tabakai tikai tāpēc, ka nenoticēju, ka karte var būt tik precīza. Pirmo reizi skrējām ar melnbaltām foto kopijas kartēm, kuras bija zīmētas apvidū, nevis ģeneralizētajām gaismas kopijām.

Tālivaldis Asariņš bija arī lielisks fizikas skolotājs. Par to pārliecinājos jau 6. klasē, kad viņš mums novadīja dažas fakultatīvas nodarbības fizikā un matemātikā par lietām, kuras mēs mācītos tikai 8. un 9. klasē. Viņš ieinteresēja par šīm zinātnēm ne tikai slinkākos puišus, bet arī meitenes. Tā Viktors Trušelis pēkšņi no viduvēja skolnieka kļuva par labāko matemātiķi un fiziķi klasē.
Kad mācījos 8. klasē Asariņš pārņēma mūsu klases audzināšanu. Tā viņš kļuva ne tikai mans treneris, bet arī mans fizikas skolotājs un klases audzinātājs. Ar viņu bija interesanti. Bez orientēšanās, slēpošanas, fizikas viņš mudināja mūs interesēties par novada vēsturi, vākt materiālu no dzīviem notikumu lieciniekiem. Puiši piedalījās kara laikā nošauto ebreju kapu apzināšanā un pat izrakumos. Viņš mūs ieinteresēja un mācīja fotografēt, uzņemt filmas. Taisījām mācību filmu par orientēšanās sportu.
Devāmies interesantos pārgājienos kājām, uz slēpēm un ar velosipēdiem. Piedalījāmies pārgājienu aprakstu konkursos ar izciliem panākumiem republikā. Vismaz divas reizes ieguvām pirmo vietu.

Bija arī konflikti starp mani un skolotāju. Protams, bieži biju pati vainīga. Ar savu vieglprātīgo raksturu dažkārt nenovērtēju viņa atbildības nastu, braukājot ar mums tādu baru pa visu Latviju. Bieži braucām ar vilcienu, un ziemā. Vēlu naktī ar pēdējo vilcienu no Rīgas atgriezāmies mājās. Bet dažreiz tomēr skolotājs bija diezgan netaisns un pat nesavaldīgs, vismaz man tā likās. Viņš bija samērā liels intrigants. Gan jau labu gribot, viņš iejaucās arī zēnu un meiteņu savstarpējās attiecībās, un ne vienmēr tas bija smalkjūtīgi. Sk. Asariņam bija arī savi mīluļi un to viņš neslēpa, tāpēc tas neradīja nesaskaņas mūsu starpā. Izmantojām to savā labā. Daži viņa, man ne visai glaimojoši teicieni, radīja manī spītu un apņemšanos gūt panākumus un pierādīt, ka viņš mani nenovērtē. Tā, ka laikam jau viņš prata atrast pieeju katram un, galvenais spēja atrast talantīgos jau ļoti agrā bērnībā, kā ap to laiku, kad es beidzu vidusskolu, viņš sazīmēja manu brāli Jāni Gipsli un Dainu Zvirbuli, kuri mācījās vēl tikai pirmajā klasē un prata uzturēt interesi visu skolas gadu garumā. Man, un ne tikai man, iedeva mūža aizraušanos ar mūsu brīnišķo Orientēšanos sportu.

Mēs viņu mīlējām, mazliet baidījāmies no viņa, bet lepojāmies ar mūsu jauno, stalto treneri. Skolotājs Asariņš arī pats zīmēja kartes un rīkoja sacensības. Tā sākās arī tradicionālās sacensības ”Uz divu sezonu robežas”, kuras tika rīkotas vēlā rudenī.

Ar cieņu un mīlestību Ināra Gipsle

Komentāri un foto Ināras Gipsles atmiņām. (Izmantoti Jēkabpils Orientēšanās sporta kluba “Sēlijas mežs” materiāli.) Jānis Kalniņš

17.02.2019.

1970. gadā Ināra Gipsle absolvēja Jēkabpils 1. vidusskolu.

1971. gadā 19 gadu vecumā viņa uzvarēja Latvijas čempionātā pieaugušajiem un kļuva par pirmo skolotāja Asariņa audzēkni, kas izpildīja sporta meistara normatīvu.

Latvijas čempionātos zelta medaļas Ināra Gipsle izcīnīja arī 1974. un 1976. gadā, daudzkārt kļuva par Latvijas republikas sacensību laureāti. Vairākus gadus viņa bija Latvijas un arī PSRS izlases dalībniece.

1974. gadā PSRS arodbiedrību vasaras čempionātā I.Gipsle ieguva 1. vietu stafetē Latvijas komandas sastāvā. 1975. gadā PSRS vasaras sacensībās I.Gipslei dubultuzvara individuāli, Latvijai uzvara komandu vērtējumā, 1976. gadā Inārai 2. vieta individuāli, 1977. gada PSRS vasaras meistarsacīkstēs Latvijai uzvara komandu vērtējumā, sieviešu stafetes komandai 2. vieta, individuālajās distancēs I.Gipslei zelta un bronzas medaļas.

1973. gadā PSRS izlase piedalījās Šveices daudzdienu sacensībās, no izlases labākais rezultāts Inārai Gipslei – 12. vieta. 1975. gadā I.Gipsle PSRS izlases sastāvā piedalījās Pasaules ziemas orientēšanās čempionātā. 1977. gadā sociālistisko valstu “Draudzības kausa” izcīņā Čehoslovākijā Inārai uzvara PSRS stafetes komandā.

Ināra Gipsle mācījās RPI (tagad Tehniskā universitāte), kļuva par arhitekti. PSRS izlasē sastapa dzīves draugu no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga). Saistībā ar vīra zinātnisko darbu par pastāvīgo dzīves vietu kļuva Anglija. Tas deva plašas iespējas piedalīties labi organizētās orientēšanās sacensībās visā Eiropā un Pasaulē.

Pēc neatkarības atgūšanas arī Latvija tika uzņemta starptautiskajā orientēšanās federācijā (IOF), tagad Latvijas sportisti brīvi var piedalīties sacensībās ārzemēs. Latvijā arī tiek rīkotas plašas starptautiskas sacensības, vienas no lielākajām “Kāpa – 3 dienas” jau 30 gadus rīko skolotāja Asariņa audzēknis Indulis Peilāns. Arī Ināra Gipsle vēl aizvien ir šo un daudzu citu sacensību laureātu vidū.