2018. gads ir mans četrdesmit trešais, pēdējais, darba gads manā pirmajā un vienīgajā darba vietā – Jēkabpils Valsts ģimnāzijā. Tas ir bijis laiks gan ar kāpumiem, gan kritumiem, bet pārsvarā ar plusa zīmi. Atmiņas vijas kā spožas pērles virtenē. Ir neiespējami aprakstīt tās visas, tāpat izcelt atsevišķas, bet mēģināšu.

Savas darba gaitas šajā skolā, toreizējā Jēkabpils 1. vidusskolā, uzsāku 1975. gadā pēc Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātes beigšanas. Pirmais cilvēks, kuru sastapu skolā, bija ārpusklases darba organizatore un matemātikas skolotāja Ausma Buka. Viņa mani aizveda pie direktora Roberta Aišpura, kurš mani uzņēma ļoti laipni un ieinteresēti. Man tika ierādīta istabiņa skolas internātā. Ar mani kopā tur mitinājās matemātikas skolotāja Ināra Austruma un latviešu valodas skolotāja Skaidra Ļūļa. Uzzināju, ka man būs jāaudzina 10.b klase. Pirmās divas darba nedēļas pagāja, pārņemot vācu valodas skolotājas Annas Dreimanes kabinetu un kārtojot dokumentus. Izlūkos bija ieradušies mani nākamie audzināmie. Ar bažām gaidīju 1. septembri. Biju laimīga, ka uzreiz atradu kontaktu ar savu audzināmo klasi. Šīs labās attiecības saglabājušās līdz pat šodienai. Regulāri notiek klases salidojumi. Mūsu rindas diemžēl kļuvušas retākas – vairāki mani audzēkņi jau atdusas zemes klēpī.

Par to, ka tik ātri varēju aklimatizēties. patiešām esmu pateicību parādā saviem pirmajiem audzināmajiem. Mana aizraušanās vēl joprojām ir mūzika. Toreiz tas bija arī manas klases zēnu vaļasprieks. Viņi darbojās skolas vokāli instrumentālajā ansamblī, ko vadīja skolotājs Jānis Ukris, un guva atzīstamus panākumus TV konkursā “Ko tu proti?”. Šādi konkursi tolaik notika arī skolā. Mēs tajos piedalījāmies ar dziesmām vācu valodā. Neaizmirstami notikumi klases dzīvē bija arī draudzības vakari ar Zasas vidusskolas 11. klasi, ekskursija uz Cēsīm, pārgājiens “Baltā ziema’’, par kura apraksta veidošanu ieguvām 3. vietu republikā. Tāpat interesanti bija klases vakari un dažādu skolas pasākumu organizēšana un vadīšana.

Neaizmirsīšu savu pirmo dzimšanas dienu Jēkabpilī. Manējie pa logu bija iekāpuši manā dzīvoklī un sagaidīja mani ar torti un dziedāšanu. Tika ballēts uz nebēdu.

Brīnišķīgs kontakts izveidojās arī ar klases skolēnu vecākiem, kuri bija ļoti saprotoši un atsaucīgi. Pēc skolas pasākumiem kāds no puišiem mani vienmēr pavadīja uz mājām. Viņi arī palīdzēja saskaldīt malku un samontēt mēbeles dzīvoklītī, kuru ar direktora laipnu gādību saņēmu jau pirmā darba gada rudenī.

Bet reizēm nobira arī pa asarai, jo jaunieši bija lieli brīvdomātāji un mēdza mani nest cauri, taču vienmēr atvainojās, ja bija pāršāvuši pār strīpu. Sevišķi daudz mani āzēja Ainars Ļūļāks, bet viņš bija arī klases lielākais džentlmenis. Otrs cietais rieksts bija Gundars Bērziņš, saukts par Kociņu, kādreizējais veselības aizsardzības ministrs.

Blakus manam kabinetam atradās angļu valodas skolotājas Dzidras Miezeres kabinets. Arī ar šīs klases skolēniem man veidojās jaukas attiecības, lai gan viņiem neko nemācīju. Šīs klases audzēkņi Vitālijs Koržeņevskis, Aivars Eglītis un Indulis Bērziņš bija skolas sabiedriskās dzīves pīlāri. Mums daudz iznāca sadarboties, jo mans pirmais sabiedriskais pienākums bija koordinēt skolas kultūras pasākumus. Ārkārtīgi saistošas toreiz bija puišu organizētās radiopārraides.

Dažādi skolas mēroga pasākumi tolaik notika bieži, bet tiem visiem tika rakstīti detalizēti scenāriji. Bija jāpiedalās visām klasēm un visiem skolēniem. Skaisti un gaidīti svētki bija skolas Jaungada eglītes, politisko lakātu un karikatūru konkursi. Tolaik populāri bija skolu draudzības festivāli, kas ilga vairākas dienas. Uzņēmuši tuvus un tālus ciemiņus, pēc tam viesojāmies pie viņiem. Kopā ar vēstures skolotāju Alekseju Kirsanovu un ārpusklases darba organizatori Ausmu Buku pavadījām skolēnu delegāciju uz Beļcu pilsētu Moldāvijā un Volgogradā.

1977. gadā ar manu līdzdalību skolā tika nodibināts politiskās dziesmas ansamblis “Amigo”, kas īsā laikā kļuva populārs ne tikai skolā un pilsētā, bet arī visā republikā. Mūs ievēroja republikas politisko dziesmu festivālā un piedāvāja braucienu uz toreizējo Vācijas demokrātisko republiku. Vācijā starptautiskā nometnē nodzīvojām veselu mēnesi, daudz uzstājāmies un tikām uzņemti ar neviltotu sajūsmu. “Amigo” piedalījās arī politisko dziesmu vakarā Ostankinas TV studijā Maskavā. Ansamblis radoši darbojās vairākus gadus. Izpildījām gan manis sacerētās dziesmas, gan arī cittautu politiskās un tautsdziesmas dažādās valodās. Es skolā vadīju arī skolotāju ansambli. Liels pagodinājums man bija mans autorkoncerts.

Mana nākamā audzināmā klase bija lieli draiskuļi un blēņdari. Viņiem vācu valodu fakultatīvi sāku mācīt jau 4. klasē. Manu audzēkņu vecāki bija ļoti atsaucīgi un aktīvi. Ar viņu atbalstu klasi izdevās izveidot par saliedētu kolektīvu. Visneaizmirstamākais pasākums bija vecāku balle.

Pēc viņiem manā audzināšanā nonāca mūzikas novirziena klase. Arī viņi nebija no “vieglajiem” bērniem, bet patīkami bija vērot viņu izaugsmi. Ar viņiem uzsākām skolēnu aģitbrigāžu epopeju, kas bija ļoti veiksmīga, pateicoties sadarbībai ar latviešu valodas skolotāju Dainu Ozolu.

Man šķiet, ka par savu lielāko pedagoģisko veiksmi varu uzskatīt to, ka visās audzināmajās klasēs izdevās vismaz vienu pasākumu noorganizēt kopā ar vecākiem un iedibināt tradīcijas, no kurām spilgtākā ir “Pankūku balle” pie manis mājās. Jauniešiem bija jāierodas pie manis katram citā laikā ar dažu minūšu intervālu. Klauvēt vai zvanīt bija aizliegts. Pie dzīvokļa durvīm bija rakstīts, kas jādara, lai tajā varētu iekļūt, piemēram, jārej ka sunim, jākūko kā dzeguzei. Tālāk sekoja pankūku cepšana – cik nu kurš paspēja tajās dažās minūtēs līdz nākamā dalībnieka ierašanās brīdim. “Sacensību logā” tika ierakstīts izcepto pankūku skaits un diametrs, pēc īpašas fomulas aprēķināts piedeguma koeficients un noteikts pankūku cepšanas čempions. Pēc tam tika dziedāta “Pankūku himna” (mani vārdi, R. Paula melodija), un ballīte varēja sākties. Liela jautrība un nepiespiesta atmosfēra garantēta!

Ļoti mīļa man bija meiteņu klase, pirmais profilkurss vācu valodā. Grāmatu nebija, toties motivācija apgūt valodu tāda, kādu vēlāk nav nācies pieredzēt. Meitenes bija apveltītas ar lielisku humora izjūtu, tāpēc reizēm smējāmies līdz asarām.
Patīkama sadarbība toreiz veidojās ar manu bijušo audzēkni Gunti Zariņu kā paralēlklases audzinātāju. Tādu sadarbību novēlu visiem klašu audzinātājiem!

Ar atbildību varu teikt, ka savu priekš skolēnim grūto mācību priekšmetu – vācu valodu - esmu mācījusi ar aizrautību un no visas sirds, nemitīgi pilnveidojusi savu meistarību visdažādākajos kursos gan tepat Latvijā, gan ārvalstīs, visvairāk, protams, Vācijā.

Diemžēl valdības nepareizā svešvalodu apgūšanas politika pēdējos gados mazināja gan manu entuziasmu, gan skolēnu vēlmi šo priekšmetu apgūt pietiekami labā līmenī.

Skumji jānopūšas atceroties laikus, kad visas svešvalodas draudzīgi gāja roku rokā un bija vienlīdz svarīgas. Tika rīkotas svešvalodu nedēļas ar daudzveidīgiem konkursiem, radiopārraidēm, priekšnesumiem, ludziņu iestudējumiem angļu, vācu un krievu valodā.

Jā, bija laiki, kad plašas esejas un pat dzeju skolēni rakstīja ne tikai angļu valodā. Vācu valodā tapa pat zinātniski pētnieciskie darbi.

Ļoti motivējošs vācu valodas apgūšanai bija laiks, kad aizsākās Jēkabpils un Vācijas pilsētas Melles sadarbība. Skolēnu apmaiņas braucieni un nometnes gan Jēkabpilī, gan Vācijā, kuru organizēšana nebija iedomājama bez Skaidrītes Ozoliņas atbildīgās un radošās līdzdalības, nenoliedzami bija gan motivējoši, gan izzinoši, gan saskarsmes prasmes pilnveidojoši faktori. Kopā ar kolēģi Anitu Ošiņu regulāri organizējām visdažādākos ārpusstundu pasākumus vācu valodā, gan motivācijas veicināšanai, gan uzturēšanai. Domāju, ka pieminēšanas vērti ir visi Valodu dienas konkursi, kuri pulcināja interesentus arī no citām pilsētas un novadu skolām.

Vairākus gadus biju klašu audzinātāju metodiskās komisijas vadītāja. Manu pienākumu loks nebija plašs, bet tos centos veikt pēc labākās sirdsapziņas. Droši vien klašu audzinātāji ne reizi vien pukojās, audzināšanas darba atskaites veidlapu katru reizi saņemot citā formātā, bet mans mērķis bija likt viņiem uz savu sūro darbu paraudzīties no dažādiem rakursiem un atrast tajā arī pa prieka un pedagoģiskās veiksmes graudiņam. Paldies Dacei Druveniecei, ārpusklases darba organizatorei, par lielisko sadarbību, sirsnīgajām un iedvesmojošajām sarunām!

Darbošanās skolas metodiskajā padomē ne tikai paplašināja manu redzesloku, tā lika justies arī līdzatbildīgai par skolas dzīves, metodiskā un pedagoģiskā darba stūrakmeņu veidošanu, atkal un atkal ļāva pārliecināties, cik atbildīgi, zinoši un entuziasma pilni ir Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolotāji, mani mīļie un jaukie kolēģi.

Man neizdzēšamā atmiņā paliks visi Žetonu vakara iestudējumi, bet vistuvākais sirdij “Vestsaidas stāsts” – pats pirmais, kur tika izmantota sporta zāle un kura tapšanā iesaistījās mani audzināmie – lieliski dejotāji un dziedātāji, enerģijas pārpilni radošu ideju realizētāji. Ar šo izrādi aizsākās arī abiturientu sadarbība ar režisoru un horeogrāfu Jāni Savicki. Izjūtas, kas pārņēma, kad skatītāji izrādes beigās piecēlās kājās un burtiski uzgavilēja, nav vārdos aprakstāmas. Latiņa tika augstu pacelta, un nevienu gadu tā nav nolaista zemāk. Mēneša laikā mūsu divpadsmitie vinmēr spēj radīt profesionāla līmeņa izrādes, kas priecē ne vien pašus un vecākus, bet arī citus interesentus.

Neatceros, ka kādreiz būtu neizdevušies konkursi “Ģimnāzists” un “Devītklasnieks”. Aizvien ir tapis aizraujošs šovs vairāku stundu garumā. Un kur tad vēl konkurss “Nocel jumtu!”

Naizmirstami bijuši visi skolas absolventu salidojumi. Tāda vēriena un tik labi sagatavotus pasākumus, manuprāt, spēj organizēt vienīgi mūsu skola.

Pat visslinkāko skolēnu attieksme un nedisplinētāko blēņas aizmirstas Skolotāju dienā, kad mūs mīļi un ar radošu izdomu godina, nereti liekot iejusties skolēnu lomā vai pilnīgi iziet ārpus šīs lomas rāmjiem. Bieži gadījies notraukt pa aizkustinājuma vai aizrautīgos smieklos izplūdušai asarai. Man prātā noteikti paliks Skolotāju diena “Sēļu sētā” un radošās darbnīcas 2010. gada Skolotāju dienā, kad es kopā ar kolēģēm radījām gleznu rudenīgās noskaņās.

Bija gadi, kad Pēdējā zvana svētki tika svinēti ar plašu vienpadsmito klašu sagatavotu tematisku pasākumu. Tā, piemēram, 2010. gada maijā skolas zāle bija pārvērtusies par zemnieku sētu “Gailīši” ar atbilstošām dekorācijām un atribūtiku, priekšnesumiem un zaļumballi noslēgumā.

Prātā paliks arī svētku pasākumi, kurus ar savu priekšnesumu kuplināja skolotāji, kuru vidū neiztrūkstoša biju arī es, jo man allaž ir paticis dziedāt un muzicēt, arī dejot un spēlēt teātri. Iesaistīties kādā deju kolekīvā savos skolas gados neizdevās. Kā dejotāja beidzot varēju “paspīdēt” 2010. gada skolas salidojumā, kad Jānis Savickis mani uzaicināja piedalīties jautrā priekšnesumā kopā ar deju kolektīvu “Pipariņi”.

	Vairākus “sasaukumus” tiku darbojusies skolas arodkomitejā, kura visos laikos bijusi ļoti aktīva. No scenārijiem, kas kopīgi tapuši kolēģu sveikšanai apaļajās dzīves jubilejās un citos nozīmīgos notikumos, varētu izveidot un izdot veselu krājumu. Žēl, ka tikai retam skolēnam ir bijusi iespēja ielūkoties šajā radošajā ķēķī. Viņi noteikti pārliecinātos, ka skolotāji ir ne tikai sava mācību priekšmeta prasmīgi un prasīgi pasniedzēji, bet arī visnotaļ jautri, bezgala asprātīgi, radoši un sirsnīgi cilvēki.
	Fantastiski ir bijuši arī visi skolotāju rīkotie pasākumi. Jo sevišķi man palikusi prātā draudzība ar Rojas vidusskolu un kopīgie mūsu un 2. vidusskolas sarīkojumi. Diezin vai ir iespējams neatcerēties skolotāju Jaungada un vēlāk Ziemassvētku balles, iestudējumu “Uz streiku, tauta!” vai brīvdabas izrādi “Vinijs Pūks un viņa draugi” direktora Roberta Aišpura lauku vasaras mītnē pie Laukezera, augusta pedagoģiskās padomes sēdes ar turpinājumu kaut kur pie dabas, piemēram Gārsenes takās vai Zvejnieklīcī, vairāku dienu ekskursijas ar nenogurdināmo ģeogrājias skolotāju Arvīdu Ozoliņu priekšgalā, izbraukumus uz Līgatni, Valmieru, Dundagu, Rokišķiem u.c. un neizsīkstošās dziesmas un pat dančus ekskursijas autobusā!
	Par saviem toreizējiem un tāgadējiem kolēģiem varu teikt tikai to labāko. Piemēram, fizikas skolotājs un orientēšanās sporta entuziasts Tālivaldis Asariņš mani iesaistīja tūrismā. Kopā ar skolas orientieristiem biju treniņnometnēs gan Latvijā, gan ārpus tās robežām, piedalījos Vissavienības tūristu salidojumā Baškīrijā, no kura atgriezāmies ar bronzas medaļu. Fantastiski cilvēki un kolēģi bija direktors Roberts Aišpurs, mana darbaudzinātāja Ausma Buka, mūzikas skolotāji Jānis Ukris un Tālivaldis Kasparsons, latviešu valodas skolotāja Valda Meijere, bioloģija skolotājas Daina Peilāne un Anna Kasparsone, darbmācības skolotājs Jānis Ošiņš un daudzi daudzi citi.

Es lepojos ar to, ka biju šīs skolas skolotāja. Esmu pārliecināta, ka tieši mūsu mācību iestādes radošais gars, brīnišķīgie kolēģi un skolēni ir veicinājuši manu izaugsmi un noturējuši savā vidū tik daudzus piepildītus, neaizmirstamus gadus.

“Skola.
Tur mana sirds
Kā sārta saule mirdz,
Jo mīlestību
Sniedzu es
Un mīlestību
Ņemu pretī...
Skola – mana dzīve, māja, sirds...”/M. Bikovska./

skolotāja Daira Spārīte