Skolas soma ir viens no Latvijas simtgades svētku projektiem, kas īstenots kā dāvana jaunajai paaudzei, lai tā apzinātos par savas valsts vērtībām un izglītotos netiešā mācības procesā, nevis ierastajā skolas solā, kurā zināšanas tiek iegūtas tradicionāli. Tādēļ arī divpadsmitie ar klašu audzinātājām izmantoja projekta finansējumu, lai 28. novembrī iesēstos divos autobusos un kopā brauktu uz Rīgu pavadīt dienu kultūrā, un zināšanas iegūtu ne tikai racionāli, bet arī empīriski ar maņu orgāniem, esot blakus izziņas objektiem un redzot, dzirdot, taustot.
Katram skolēnam tika piešķirti 7 eiro, kuri tika izmantoti Dirty Deal Teatro Ingas Tropas režisētās izrādes “Dvēseļu Utenis” apmeklēšanai, taču līdz tam klasēm tika dots brīvais laiks kultūras objektu apskatei pēc savas izvēles.
12.A klase audzinātājas Ingas Saulītes pavadībā devās uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kurā aplūkoja ne tikai pastāvīgo ekspozīciju, bet arī izstādi “PORTRETS LATVIJĀ. 20. GADSIMTS. Sejas izteiksme”, kurā apskatīja dzīves ritējuma motīvu. Savukārt 12.B ar klases audzinātāju Anitu Vītolu devās un mākslas muzeju “Rīgas Birža”, LNMM departamentu, kas satur lielāko ārzemju mākslas kolekciju Latvijā un pat ēģiptiešu mūmiju koka sarkofāgā. |
Turklāt klases 12.C un 12.D un to skolotājas Anita Grigaloviča un Ingrīda Feldmane apmeklēja Nacionālā vēstures muzeja izstādi “Latvijas gadsimts”, kurā 700 kvadrātmetros mēs varējām izstaigāt Latvijas vēstures ceļu – sākot no neatkarības pasludināšanas līdz pat mūsdienām. Arī izstāde ir simtgades veltījums, ko ir sagatavojuši 68 valsts muzeji.
“Latvijas gadsimtā” bija apskatāmi 1500 priekšmeti – karavīru tērpi, rakstiskie avoti, vizuālie materiāli, sadzīves piederumi – viss, kas raksturoja dzīvi noteiktajā vēstures periodā. Bija noklausāmi 18 audio ieraksti – piemēram, varējām dzirdēt, kā Latvijas himna skanēja pirmajā brīvvalsts laikā. Tika skatāmi 25 videosižeti – īsfilmas, intervijas u.tml. Apmeklētāji varēja tiklab apskatīt izstādi, kā arī paši darboties, rakstot ar tinti, mēģinot lietot vienu no pirmajiem Latvijā pieejamajiem datoriem, izveidojot savu vēlēšanu skrejlapu.
Izstādes pēdējā telpā, kas bija veltīta Latvijai šodien, tika uzdots noslēguma jautājums – “Ko es varu darīt Latvijai?” Tad nu, izstaigājot mākslas un vēstures muzejus, varam uzdot sev šo jautājumu, kas, cerams, spēs radīt atbildi tam, kā valsts telpu, kurā dzīvojam, pakāpeniski darīt labāku.
Kad klases atsevišķi izstaigāja muzejus, dienas vidū sanācām kopā, lai noskatītos izrādi “Dvēseļu utenis”, kurā Dirty Deal Teatro zāles skatītāju krēslos bijām tikai mēs, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas divpadsmitklasnieki un skolotājas.
Izrādes centrā atrodas Latvijā dzīvojošu sešu studentu kopiena, kuru likteņus izsķir nevis valsts ģeopolitiskā atrašanās vieta starp rietumiem un austrumiem, bet paaudzes atrašanās laikā starp sabiedrībā neatrisinātiem pagātnes konfliktiem un neziņu par nākotni. Tā vietā, lai studenti, kas dzīvo kopā vienā komunālajā dzīvoklī, iepazītu cits citu reālajā dzīvē, viņi salīdzina vecāku un vecvecāku nostāstus par pagātni. Tā kā šiem jauniešiem bija diezgan dažādi radu raksti, katram no viņiem bija atšķirīgas domas par pārējiem dzīvokļa iemītniekiem.
Izrādes laikā seši studenti metas intelektuālā kaujā, kurā cīnās nevis par atbrīvošanos no iebrucēju jūga, bet par atbrīvošanos no stereotipiem un savu vectēvu pagātnes rēgiem. Jaunieši sadzīviska konflikta laikā dekonstruē mītus par nacionālo identitāti, lai neļautu savu vectēvu bailēm un aizvainojumiem noteikt mūsdienu jauniešu izvēles un cīnītos par kopīgu vērtību sistēmu, kuras centrā atrodas cilvēks.
Vairāki 12.klašu skolēni arī izteica dažādas atsauksmes par izrādi, kas lielākajai daļai bija atstājusi diezgan patīkamu iespaidu, daži no tiem:
Daniels Pavlovičs: “Ļoti izklaidējoša un baudāma izrāde oriģinālā risinājumā. Nekad iepriekš vēl nebiju redzējis tik prasmīgu aktieru adaptēšanos skatuves apstākļiem. Neizpalika arī šokējoši momenti, taču tie piedeva izrādei vajadzīgo “asumiņu”, tā bija īsta, un īsta bija arī cigarešu dūmu smaka.”
Krista Abatniece: “Interesanta izrāde, negaidīti šķita tas, ka aktieri sēdēja ledusskapjos un uzrunā auditoriju atrodoties tajos. Vienīgais mīnuss ir tāds, ka gaidīju kādu kulminācijas brīdi, taču izrāde bija beigusies, tam īsti nesākoties.”
Līga Bārbale: “Izrāde atspoguļoja mūsdienu ainu, kad jaunieši iedzēruši uz rīta pusi sāk apspriest tēmas, kurām nav iespējams atrast vienu konkrētu risinājumu. Domu varēja uztvert, taču neuzskatu, ka būtu jāmaksā tādu summu par ainām, kuras ikviens, kas ir viesojies Vecrīgā, ir redzējis. Es saprotu, ka teātra izrāde atspoguļoja mūsdienas, bet nedomāju, ka vēlētos vēl vienu reizi sēdēt telpās, kur aktieri pīpē, apmētā viens otru ar ēdienu, noskatīties dzeršanu un to, kā aktieri viens otru apgrābsta.”
Rēzija Neifelde: “Nekad nebiju iedomājusies, ka teātri var rādīt arī no ledusskapja!"
Renāte Silakalne: “Intriģējoši. Oriģināli. Neatkārojami. Šedevrs – mūsdienu mākslas šedevrs.”
Renāte Rāviņa, Paula Vakarina 12.c