23. novembrī kopā ar latviešu valodas un literatūras skolotāju Daci Druvenieci un klases audzinātāju Artu Kusiņu devāmies ekskursijā uz Rīgu. Mūsu dienas plānā bija Latvijas Dabas muzejs, atpūtas centrs Lido un Dailes teātris. Latvijas Dabas muzejā apskatījām Latvijas augus, dzīvniekus. Pārliecinājāmies, ka dabas pasaule mums tiešām ir krāšņa un daudzveidīga. Ne vienmēr ikdienā mēs rūpīgi ieskatāmies un ieklausāmies dabā notiekošajos procesos, bet vajadzētu. Tad devāmies uz atpūtas centru Lido. Nevar taču uz teātri iet ar tukšu vēderu! Paēdām pusdienas, baudījām jau nedaudz Ziemassvētku noskaņojumu pie lielās, greznās Ziemassvētku egles.
	Brauciena galvenais mērķis – Dailes teātra izrāde “Planēta Nr. 85”. Daudzi no mums teātrī bija pirmo reizi. ”Izrādē ir runa par pagātni, strīdiem ar vecākiem. Runa ir ne tikai par to, kā pagātnē viss notika, par problēmām ar vecākiem un vecvecākiem, bet arī par to, ka visai rīcībai ir iemesls un visiem cilvēkiem ir sava pagātne. Nevajag spriest par cilvēku, ja tu īsti nepazīsti to cilvēku.” (Agnese Eglīte)
	“Izrādē bija attēlotas bērnu un vecāku attiecības dažādos laikos. Mūsu laikos bērniem nekad nav gana un viņi vēlas vēl un vēl, un viņi uzskata, ka tas ir pašsaprotams, ka vecākiem vajag viņiem kaut ko pirkt. Padomju laikos cilvēkiem nebija lielu iespēju kaut ko pirkt, nebija arī iespēju izteikt savu viedokli, tad cilvēki dzīvoja nabadzīgi. Vajag saglabāt ģimenē labas attiecības ar ģimenes radiniekiem, un, lai vai cik dažreiz viņi mūs nokaitina, sadzīvot ar visiem labi, jo mums viņi ir tikai vieni.” (Zane Tabūne) “Izrāde lika aizdomāties par to, ka patiesībā esam ļoti laimīgi, jo varam dzīvot šajā laikā brīvā valstī, nemaz nezinot to sajūtu, kā ir būt nebrīvam.” (Megija Kļaviņa)

“Tas ir stāsts, kā bija agrākos laikos, kad dzīvoja mūsu vecāki, ko drīkstēja, ko nedrīkstēja. Varējām izjust laiku, kā bija bez telefona, bez datora. Varēju nojaust, kā mani vecāki dzīvoja, kad viņiem bija septiņpadsmit.” (Ernests Krakops)
“Man ļoti patika izrāde, tā bija gan komiska, gan lika aizdomāties par PSRS laikiem. Izrādei varēja ļoti just līdzi. Es iesaku šo izrādi noskatīties citiem. Manuprāt, izrāde ir stāsts par to, ka jābūt pateicīgiem par to, kas ikvienam no mums tiek dots. Par to, ka mūsdienu bērni nesaprot un nav izjutuši tos laikus, iekārtu, kādu ir piedzīvojuši mūsu vecāki. 1985. gads ļoti atšķiras no mūsdienām, cilvēki tajos laikos nevarēja teikt un darīt, ko grib. Es ieteiktu cilvēkiem apmeklēt šo izrādi. Man bija daudz pārdomu pēc izrādes.” (Undīne Kolkovska)

”Sākumā man šķita, ka izrāde būs garlaicīga, bet es maldījos. Man ļoti patika izrāde. Es vēlētos vēlreiz noskatīties šo izrādi, tā bija interesanta un jautra. Es pirmo reizi savā dzīvē biju teātrī un esmu pateicīga cilvēkiem, kuri piedāvāja braukt uz teātri un noorganizēja šo braucienu.” (Daniela Tihomirova)

8.b klase un skolotāja Arta Kusiņa