vairāk mirkļus aplūkot var saitē: /ej-uz/50186

23.maijā, saulainā un skaistā dienā, mēs, 10.b klase, kopā ar audzinātāju Daci Druvenieci devāmies ekskursijā. Mūsu brauciena vienojošais motīvs – Latvijas kultūra. Pirmā pieturvieta bija Andreja Pumpura muzejs. Tur mūs gaidīja Daugavas viļņu siltie glāsti, vēsā Lāčplēša gulta un Andreja Pumpura dzīvesstāsts un līdzdalība nozīmīgā eposa "Lāčplēsis” tapšanā. Jauki, ka šajā eposā varējām būt mēs visi: daļa kā aktieri, daļa – skatītāji. Klasesbiedri tika pārğērbti par Laimdotu, Spīdalu, Koknesi, Kangaru, Tumšo bruņinieku un Lāčplēsi. Paši no klases izvēlējāmies atbildīgo par mūzikas un klavieru pavadījumu izrādē. Precīzāk, šo atbildīgo pienākumu brīvprātīgi pieteicās veikt Lauma. Vērojot ar gides palīdzību radīto izrādi, kļuva skaidrs, ka "Lāčplēša” tēli sastopami arī ikdienā, tikai bez tērpiem…

No Lielvārdes devāmies uz kinoteātri Rīgas klusajā centrā – uz "Kino Bizi”. Tur slīgām "Marijas klusumā” (režisora Dāvja Sīmaņa jaunā vēsturiskā filma).

Tikai savas klases lokā baudījām vēsturisko drāmu, kas balstīta uz Marijas Leiko dzīvesstāstu un dzīves pēdējiem gadiem, kad viņa dodas uz Padomju Savienību, lai parūpētos par savu mazmeitiņu, bet kļūst par Staļina iniciētās, latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieku un upuri. Vērojām aktrises Marijas Leiko grūtās, miglainās izvēles. Sāpju pilni kliedzieni, asaras, izmisušās mīmikas un kustības, bet pretī tikai seja bez emocijām, darbi pēc pasūtījuma… Skarbi, jo patiesi.

Sajūtas filmas laikā un pēc tās bija iepriekš vēl nebijušas. Kāds raudāja, kāds neizrādīja emocijas, bet ilgais klusums un pārdomas, kas pārņēma prātu un mūs pēc seansa, apliecināja līdzpārdzīvojumu.

Savu dienu sākuši ar kultūru, to arī tā pabeidzām, mūsu pēdējais pieturas punkts bija Dailes teātris, kur baudījām pirmizrādi izrādei "Vintera nakts", kas tapusi pēc Šekspīra lugas "Ziemas pasaka" motīviem. Izrāde bija veidota neparastā un vēl neredzētā formātā.

Teātris lika aizdomāties par to, cik viegli internets spēj sagraut ģimeni, attiecības, darbu, prātu un veselību, var iestāties arī nāve… Visu izrādes laiku bija jādomā un jādzīvo līdzi, nevarēja novērsties…

Mīlestība un vara, kaislības un slēpšanās no realitātes – tās ir mūžīgas, tādējādi apliecina Šekspīra ģenialitāti. Režisors savukārt šīs tēmas parāda ļoti mūsdienīgi, liek aizdomāties par esošajiem sabiedrības vērtību kritērijiem un pierāda Šekspīra aktualitāti arī mūsdienās. Izrāde lika aizdomāties, aktiermāksla nepievīla. Daļu izrādes skatījāmies uz liela ekrāna, aiz kura notika darbība. Tas, ka daļa skatītāju (varbūt visi?) bija neapmierināti ar šī ekrāna klātbūtni, lika domāt!... Ikdienā sev priekšā ekrānus turam labprātīgi, bet izrādes laikā ekrāna esamība pat nokaitināja. Tomēr arī mēs, tāpat kā izrādes varone Roza, varam izbēgt no virtuālās pasaules. Bet vai pietiktu gribas un spēka?...

Atpakaļceļā baudījām mūziku, skatījāmies lielisku saulrietu, veidojām retro foto ar 2002.gada kameru un mājās atgriezāmies pirms pusnakts.

Paldies audzinātājai un klasesbiedriem par šo piepildīto dienu!

10.b klases vārdā – Agnese, Dārta, Lauma, Kate, Beāte