2020.gadā dienasgaismu ieraudzīja dzejnieka Kārļa Vērdiņa krājums “Gatava dzeja”. Konceptuāli neparasts krājuma satura risinājums. Dzejnieks realizējis ieceri - “izmantot dzejā jau eksistējošus tekstus, kuri gatavā vai manipulētā veidā kļūst par dzejoļiem, kā arī dokumentēt dzīves pieredzi, kas parasti paliek ārpus dzejas rāmjiem”. (Krājuma redaktors ir dzejnieks Raimonds Ķirķis, bet dizainu veidojis mākslinieks Krišs Salmanis. Grāmata izdota apgādā “Neputns”.)
Te grāmatas foto (dizains neparasts - vāks atspoguļo līdzņemšanai domātās pārtikas kastīti):
Viens no populārākajiem krājuma dzejoļiem, jo paspējis izceļoties pa soctīklu labirintiem krustu šķērsu, ir dzejolis “Piegdiena”. Jā, jā, es nekļūdījos – rakstīts ar “g”.
Laikam jau šajā dzejolī autors vēlējies atspoguļot tās pareizrakstības kļūdas, ko ikdienā redzam soctīklu ierakstos, saņemam īsziņās, varbūt paši pieļaujam… (?)
Tiem, kas šo dzejoli nav lasījuši, lūk, te būs ( lasīt vispirms 1. sleju uz leju, otro sleju, tad trešo sleju):
Piegdiena |
uspūš vējš un aizskari plīv tad kad piegdiena pienāk mana mejtene baltā meitelī pie manīm izstabā ienāk pamožos gūltā vēdars man tukš skatos zemaijos grieztos mamma virtuvē kokletes cepj kausē plācmaizei sviestu “paliec pajēst” es mejtenei saku “kā teu vispābā iet pa dzīvi?” “zolīdi” atbild “nu viskaukā” mamma virtuvē skandina ščīvjus |
“savlīt” es saku “zandāles novelc pie manīm uz madrača nāc” abet mejtene tikaj smeijas “ideots stūlbenis tāc” “ak tu ķūska” es viņai saku nelajmīks – “kavna teu nau” mamma pabāž gālvu pa durvīm “puzdienas gatavas jav” nolemu – tagat vai arī nekat “vai aprecēsies ar manīm?” “tu alhaholiķi smieklīgajs ei kaimiņu kazu ganīt” |
|
|
mejtene isskrien no izstabas man asenis saskrien vaijgos es ceļos un uzzvelku ģemperi jo issalkums manī ir baijgais es kokletes ēdu ar brokuļiem uz mammas plācmaizi skatos un neriāli tas garšīks vis a mamma man čemmē matus ar užaunieku vaj aldari man pajies piegdienas bessis es klusi gajdīšu veitverī kad omei penziju nessīs |
Nezinu, kā tev lasot, bet man, šo dzejoli pārrakstot, nudien bija grūti rakstīt nepareizi. Iespējams, mēs pat varētu sarīkot konkursu – cik kļūdu katrs no mums šajā dzejolī atrod! Varbūt kādu no kļūdainajām vārdu pieraksta versijām uzskati par pareizu, un pats lieto rakstu saziņā!? Kāds, šo dzejoli lasot, varbūt ir šokā un domā – kā tā drīkst? Drīkst vai nedrīkst, bet tādā situācijā esam! Varam pasmaidīt, ja labi zinām, kur ir kļūdas. Bet kāds vārdu “izstaba” šādi arī raksta!... Kā nācēju “iz” “staba” ( “iz” veca prievārda “no” forma) …
Nepretendējam uz milzu atsaucību, bet tomēr uzdrīkstamies aicināt – mīli, cieni savu valodu! Tad tev negribēsies šādi rakstīt un tev nebūs vienalga, ko tava valoda runā par tevi…
Un mūsu aicinājumam pievienojas arī prezidents E. Levits:
latviešu valodas skolotāju vārdā, Dace Druveniece