Maija krāsainajās dienās, kad pasaule smaržo pēc lietus un dārzi slīgst ābeļziedu kupenās, mēs, 8.d klase, ceļojām laikā uz tālo un auksto janvāra barikāžu laiku. Tādu laika mašīnu šim ceļojumam mums sagādāja Rēzeknes teātris Joriks, kas ar savu izrādi “Barikādes.docx” palīdzēja izprast notikumus, no kuriem bija atkarīga mūsu valsts nākotne un tas, kā varam dzīvot šodien.

Iepazinām četrus cilvēkus, kas nupat bija iznākuši no barikādēm, vēl joprojām smaržojot pēc dūmiem; ar interesi klausījāmies viņu stāstos par tolaik valdošo baiļu un neziņas sajūtu, ko tomēr caurvija cilvēku savstarpējā sirsnība, kopības sajūta un apņemšanās par katru cenu nosargāt Latviju.

Uzzinājām, kādus valstiski svarīgus objektus sargāja Latvijas iedzīvotāji, kur notika apšaudes un kādi notikumi risinājās liktenīgajā 20. janvāra naktī, kad tika nogalināti vairāki cilvēki.

Šodien pļava pieneņziedu piesēta ... tajā naktī valdīja spelgonis. Cilvēki centās sasildīties ne tikai pie ugunskuru liesmām, bet arī savā pārliecībā, ka tas, ko viņi dara, ir ļoti, ļoti nepieciešams. Spēkus atguva, pusstundu pasnaužot uz kāpnēm un baudot līdzcilvēku sagādāto pārtiku.

Iespaidos par izrādi dalās skolniece Indra Geidāne:

“Izrāde bija interesanta, daudz jauna uzzināju par barikādēm. Tagad es sapratu, ka tās nebija vienkāršas barikādes, barikādēs piedzīvoja ļoti daudz emociju: bailes, prieku, daudz dziedāja, sēdēja pie ugunkura, visi bija draudzīgi, saliedēti. Pat ja kāds apsēdās viens uz soliņa, viņam vienmēr pajautāja  - vai viss labi? Cilvēki bija ļoti sirsnīgi un draudzīgi, bija jau arī brīži,  kad bija lielas bailes  - kad nošāva jauno zēnu, iestājās klusums, nekad nevarēja zināt, kad un  kas notiks. Vai tevi pašu nošaus vai ne, bet galvenais - visi bija draudzīgi, kā viens vesels, un,  kaut arī varēja nošaut, par to neuztraucās, jo GALVENAIS BIJA AIZSARGĀT LATVIJU! Man ļoti patika izrāde, es noteikti vēl pajautāšu vecmammai un vecvecmammai, kā viņām gāja barikādēs. Bet mēs tagad varam priecāties, ka mūsu Latvija ir brīva valsts!”

Toreiz, neatkarīgi no tautības, cilvēki sadevās rokās. Un varbūt tieši tādēļ šodien klusi un mierīgi zied ābeles...

8.d kl. audzinātāja Santa Grigorjeva