Te gribu citēt pašu 12-to, konkrēti Santas Januševskas, viedokli: “Kārtējais neaizmirstamais piedzīvojums JVĢ telpās. Ja vien pats vēlies, šī skola dod fantastisku iespēju pilnveidot sevi, izaicināt sevi iesaistīties visdažādākajos pasākumos, sadarboties un galu galā parūpēties par to, lai nākotnē vēl ilgi būtu, ko atcerēties.

Paldies visiem, kuri pielika savu pirkstu, lai žetonu vakars un tā izrāde “Slazdi sniegā” sniegtu baudījumu kā skatītājiem, tā dalībniekiem. Paldies par jauko, ar krietnu humora devu pildīto kopā būšanas laiku ilgajos mēģinājumos. Kārtējo reizi pārliecinos, ka spējam būt lieliska komanda.

Paldies visiem, kuri atnāca, kaut reizi sasita plaukstiņas un atbalstīja mūs! Tā ir fantastiska sajūta.” Tā saka Santa, domāju, ka daudzi 12-tie jūtas līdzīgi.

Paldies, jaunieši, ka novērtējat to, ko skola piedāvā. Un katram skolēnam viela pārdomām par to, kā izturies pret iespējām, ko tev skola un dzīve piedāvā.

Esmu pārliecināta, ka 12-ajiem emocijas vēl mutuļo, ir grūti atgriezties ikdienas ritmā. Tāpēc sirsnīgi novēlu ar pilnu jaudu pievērsties mācībām jeb iekrist izglītības procesa “slazdos”! Lai tie jūs ieskauj cieši, cieši – kā seržanta Trotera smalkais plāns, kā Mollijas pazemīgā un sirsnīgā attieksme, kā Boila kundzes prasīgums, kā Kristofera Rena šarms, kā Džeilza stingrā stāja, kā majora Metkafa pīpes dūms, kā Kaizvela jaunkundzes noslēpumainība, kā Paravičini itāliskais valdzinājums. Un, galu galā, jūsu pašu pārliecība par kārtējo – jā, tas nav viegli, bet mēs to varam!