Septembris – dzejas laiks. Tas Latvijā, Jēkabpilī, un pie mums, Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, negrozāmi! Dzeja stundās (ne tikai literatūrā, arī matemātikā, piemēram). Izteiksmīgi dzejas lasījumi, trenējot dzejas izpratnes pavediena vērpšanu un drosmi uzstāties. Jaunieši ar krītiņiem pilsētas ielās - un filozofiskās dzejas puķēs uzzied trotuārs un dambis! Galerijas Mans’s apmeklējumi, lai gleznās smeltos iedvesmu radošiem darbiem par sevi un pasauli - gan to, kas dzejā, gan to prozaisko, bet skaisto, kas veido apkārtējo telpu ikdienā. Dzejas dienu pasākumu pilsētā apmeklējums. Kā šo visu vērtē paši jaunieši? Paula Vakarina: “Ik katru septembra sākumu atzīmējam ar latviešu literatūras klasiķa Raiņa dzimšanas dienu, kas izpaužas nu jau par tradīciju kļuvušajās Dzejas dienās un to svinēšanā dzejnieka svētku nedēļā. Kā mēs baudījām dzejas dienas? Nedēļa iesākās ar ceļojumu dzejas busiņā (visu pilsētas iedzīvotāju mīļākajā 5. autobusā, protams, ne dzeltenajā, bet gan zilajā). Ar to varēja aizbraukt līdz iepriekšminētajai sarunai ar Arstarulsmirus par valodas lietojumu un tekstu rakstīšanu, izkāpt laukā no transporta, lai noklausītos “Dzejas slamu”, kā arī galapunktā noskatīties dokumentālo filmu “Knutifikācija” vai noklausīties ģitāras virtuoza M. Auziņa akustisko koncertu, un pa vidu izkāpt citās dažnedažādās pieturās. Lieki teikt, pasākumu piedāvājums bija daudzveidīgs!

Mēs, 12.c klase, atskatoties uz aizvadīto nedēļu, vēlamies uzsvērt mūziķa un nu jau personīgās izaugsmes trenera Arstarulsmirus vārdus, ko viņš novēlēja visiem klātesošajiem sarunas beigās: “Kļūstiet par savas uzmanības noteicējiem!” Mums, skolēniem, skolotājiem, kultūras entuziastiem vai reizēm purpinošiem audzinātāju vai literatūras skolotāju piespiestiem tās patērētājiem, tika sniegta iespēja izvēlēties, kam veltīt savu uzmanību, un Dzejas dienas ir viens no tiem unikālajiem Kultūras pārvaldes organizētajiem notikumiem, uz kuru vajadzētu atsaukties, piedalīties un vienkārši baudīt.

Ceram, ka katrs apmeklēja kaut vienu no Dzejas dienās ietvertajiem pasākumiem un savu uzmanību vismaz vienu nedēļu gadā pastiprināti, tomēr neviltoti veltīja literatūrai, dzejai vai vispār kultūrai kā tādai, jo kā Knuts Skujenieks Ivara Tontegodes režisētajā dokumentālajā filmā “Knutifikācija” sacīja: “Kultūras būtība ir nemateriāla – tas ir apziņas jautājums.”

Daniels Pavlovičs: “Es vēlos dalīties ar pieredzi un iespaidiem no notikušā jauno autoru dzejas lasījumu konkursa “Dzejas Slams”, kas katru gadu norisinās Jēkabpils Tautas namā. Uz šo interesanto pasākumu tiek aicināti visi cilvēki, neatkarīgi no vecuma un skatuves pieredzes, kas raksta un vēlas paust savu dzeju plašākai auditorijai.

Šogad man tika tas gods būt vienam no žūrijas locekļiem šajā konkursā kopā ar ģimnāzijas skolotāju D.Druvenieci un Jēkabpils Kultūras pārvaldes vadītāju I.Ūbeli, un, prātojot par to, ko es īsti tajā žūrijā darīšu, jo man nav nedz īpašas pieredzes, nedz plašu zināšanu, lai objektīvi novērtētu kāda dzejoļa māksliniecisko kvalitāti, es nolēmu, ka vienkārši izteikšu to, kā konkrētais darbs liek man justies, vai es spēju attiecināt tā vēstījumu uz savu dzīvi, vai arī tas liek man atcerēties par kādu īpašu cilvēku, vai varbūt liek ienīst kādu sevī mājojošu rakstura īpašību?...

Man, par lielu gandarījumu, tiešām bija darbi, kas spēja mani uzrunāt, un es par tiem patiesi izteicu savas domas. Atskanēja dzejoļi gan par laimīgajām bērnības dienām, gan smeldzīgām jūtām un salauztu sirdi, par mūsu dzīves problēmām un pasaules greizajiem uzskatiem, līdz visbeidzot - par māku pasmieties pašam par sevi, un, jā, arī par citiem.

Ja kādam šogad tomēr nesanāca apmeklēt “Dzejas slamu”, tad noteikti dariet to nākošgad, jo ir vērts ziedot pusotru stundu savas dzīves, lai aizmirstu par visu un ieklausītos citam citā. Taču ja pats esi radošs un raksti dzeju - noteikti nākamgad piedalies!
Arī no mūsu skolas Dzejas slamā piedalījās 3 radoši autori: Ksenija Šlotska no 12.b klases, kas ieguva atzinību, Rasa Martinova no 12.a ieguva godpilno 2.-3. dalīto vietu, taču 12.c klases skolnieks Oskars Otomers pamanījās uzvarēt un iegūt 1.vietu. Jāteic, savējos atbalstīt sanākušie klasesbiedri nežēloja plaukstas, veltot vētrainus aplausus saviem klasesbiedriem.

Paši dalībnieki par pasākumu izsaka šādu viedokli: Oskars saka, ka viņam šis pasākums tīri labi ir paticis. Viņaprāt, šī ir īstā vieta, kur pārbaudīt savu dzeju, turklāt iepazīties, ko rada citi cilvēki, tostarp vienaudži. Savukārt Ksenija atzina, ka pasākums bija viņas izaicinājums uzstāties publikas priekšā, turklāt tas bija lielisks emociju un pieredzes bagātinātājs. Viņa atzīst, ka slamā bija pirmo reizi dzīvē, un ir priecīga, ka tur atradās. Trešā mūsu skolas dalībniece Rasa atzīst, ka Dzejas slamā bija pirmo reizi, turklāt tur nonāca bez gatavošanās, pieņemot klasesbiedru un draugu izaicinājumu, kā arī skolotāju pamudinājumu. Viņa atzīst, ka guva lielisku pieredzi un gandrīz ir pārkāpusi pāri savām lielākajām bailēm - dzejas lasīšanai publikas priekšā.

Dzeja neaprobežojas tikai ar salkaniem tekstiem par mīlestību, tā neaprobežojas ar ideoloģiskiem vēstījumiem par pastāvošo iekārtu, tā ir dzīva un mājo kādā omulīgā dvēseles kaktiņā, katrā no mums. Novēlu mums ik pa laikam to apciemot!

jauniešu viedokli apkopoja JVĢ direktora vietniece D.Druveniece

Rasas Martinovas dzejoļi

Pārāk dziļi esmu ierauta samazgās,
Negaidu brīdi, kad tās ļaus man iet.
Visi vārdi ir slīcināmi atejās,
Tos var kā no spaiņa liet.

Pār skaistajām lūpām plūst nāvīga smaka-
Par rītu un miglaino vakardienu.
Mani aptver slīkstošas dzīves dvaka-
Mani no tās šķir papīra siena.

Tāpat reiz tas notiks, es kritīšu,
Jo krist ir cilvēka dabā.
Tad vārgi, klusiņām sacīšu,
Ka dzīvojam atkarībiņu tarbā.

***
Visskaistākais pasaulē - naba,
Un rokas, kas māmuļai pretim sniedzas.
No cilvēciskā pat pāris palicis nav(a),
Likteņi vilcienam līdzi skrienas.

Foto un smiņķi, muskuļi, dupši.
Mēs esam kļuvuši kā kaujami rukši.
Visam pāri ir svešas domas,
Vai mēs vairs spēlējam SAVAS lomas?

Tāpēc saku, ka skaistākais ir neskarta naba-
Tā ir vienīgā, kas vēsta, ka mēs esam daba.

***
Esmu kaila karstā vasaras naktī,
Ar skatienu iededzu uguni daktī.
Mana balss atskan kvēla tango taktī-
Tu nezini, ko esmu lējusi acīs.

Tās mana, ka saullēkta spožums ir maldīgs,
Pierādot, ka tikai mazs bērns ir bailīgs.
Vai piecos no rīta man iet kailai ielās,
Zinot, ko aiz manis vīrieši dziedās?


Būt visa saknei un nesējai-
Būt siltā pavarda devējai.
Nospļaujos, lai viņi sapņo par dievieti,
Jo esmu lepna būt par sievieti.

***
Mani nevar uzveikt ar spēku un prātu,
Jo tad aiz cīņas vien gruvešus vāktu.
Mans profils vēsta par drosmi -
Katram dzīve ir arī baiļu posmi.

Tu stāvi ar zobenu, acīs mirdz spars,
Vai Tu zini, kur rodas cilvēka gars?
Es Tev atklāju daili un laimi -
Man vairs nederēs pasakas, glaimi.

Visa sākums ir kustīgais kurkulis.
BET. Kas viņš ir, ja netiek sasniegts bumbulis?
Kirdik. Beigta balle.

Ja Tu man vēlreiz teiksi, ka vīrieši vada ‘’pasaules deju’’,
Dārgais, tu vienkārši dabūsi pa seju.

***
Ļauju asarai notecēt,
Bet tikai, lai nesaplūst meikaps.
Kāpēc mēs ļaujam vienam otru sacerēt?
Vai reiz no šī vīrusa pasaule atlabs?

Kas es esmu, kamēr ierauta pūlī?
Kas slēpjas aiz laipnajiem smaidiem?
Katru dienu sajūtu pati savu puvi,
Bet neļaujos izplūst tai garai kā vaidiem.

Kad beidzot apsīks pasaules koma,
Kas zombē mūs visus, padarot trulus?
Vai pienāks brīdis, kad nebūs jātēlo loma,
Bet arī es varēšu laimīgi zvejot zušus?

Varbūt, ka akli ir cerēt un ļauties,
Gaidīt, kad varenie nolaidīs tauri.
Neredzu jēgu iet un kauties,
Kamēr tukšums iekaro pasauli.

Ksenijas Šlotskas dzejoļi

Dzejolis par māju (rakstīts 3.klasē)

Māja, māja,
Vai tev kāds iekšā gāja?
Pāri durvīm un slieksnim.

Labāk izdari tā:
Stājies svešiem priekšā
Un nelaid tos visus iekšā.

Māja, māja
Vai tev kāds iekšā gāja?

Lūk, neviens negāja ar kājām!

Emodži uzdevums

Es domīgi raugos uz šo džeku...
Es nevaru...viņam ir mašīna!
Nē, kāpēc!? Viņam ir arī draudzene!

Bet, paskat, tas puisis ir stilīgs!
Viņam ir daudz naudas...

Bet uzvedas kā pērtiķis.

Kā izbijies cālis es bēgu prom
Pie mammas uz mājām -
Klēpī!

Oskara Otomera dzejoļi
 ***
Vai Krišjānim Baronam ir kāda saistība ar
čigānu baroniem?
Maz ticams.
Šī iespēja niecīga,
Sakritība diezgan neiespējama.

Vai Imantam Ziedonim patīk puķes?
Maz ticams.
Šī varbūtība mānīga,
Iespējamība tuva nullei.
 
Vai Fricim Bārdam ir bārda?
Muļķības!
Fotografējies tikai ūsains
Kā jauns lūsēns.
 
Vai Māris Čaklais patiešām bija čakls?
Šeit es ticu!
Ja jau ticis wikipēdijā,
Tad jau čakli rakstījis dzeju vietējām lēdijām…

Vai Andrejs Eglītis savā laikā ir rotājis eglīti?
Grūti spriest.
Īsti viņu nepazinu,
Šobrīd tikai minu.

Vai Jānis Rokpelnis pelna rokot?
Maz ticams.
Varbūt viņš rok pelnus?
Diez vai, dzejnieki vienīgi var rakties cauri tekstiem, nevis zemei.

Vai Kārlis Vērdiņš ir turējis rokās vērdiņu?
Maz ticams.
Vairāk šķiet, ka viņš ir lasījis pasaku par vērdiņu.
Jā, tie vairs mūsdienās nav populāri
Tāpat kā uz deguna liekamie okulāri.

Un visbeidzot - vai Mārai Zālītei ir kāda saistība ar “zālīti”?
Runā, ka tā atver radošos kanālus,
Bet par to jau skaļi nerunā-
Tas ir nelegāli...

Un nelegāls nav Latgales māls,
Arī ne uz lauka slapjais siena vāls,
Bet, ja nemaksā autortiesības,
Tad nelegāls ir arī kaut kas instrumentāls…

Nu te nu spriediet paši -
Vai mēs dzejniekiem tagad varam uzticēties?
Vai tagad secinām, ka dzejnieki melo?
Nē, melo stereotipi!

Lai gan dzejnieki tādi slideni tipi,
Skaties, ka nepaslīdi tu pats,
Uzkāpjot uz dzejas rindu plānā ledus,
Citādi ielūzīsi un paliksi slapjš
Slapjš no asarām...
Tas, vai tu raudi bēdājoties vai smejoties,
Atkarīgs no burtu lipekļiem uz papīra.

Ezera saimnieks

Tai priedei ezera krastā pilnīgi vienalga,
Kad Tu nāc ar savu makšķeri.
Ne reizi tā nav tevi salamājusi,
Tai vienalga, kad Tu aizej.

Tai laipiņai ezera krastā pilnīgi vienalga,
Kad Tu uz tās liec savu smago soli.
Ne reizi tā nav tevi salamājusi,
Tai vienalga, kad tu tin makšķeri.

Mēs esam ezera vienā krastā,
Bet no otras puses.
Mēs esam ezera otrā krastā.
Kurā krastā tad mēs esam?

Mēs iekāpjam laivā,
Bet no otras puses mēs iekāpjam ezerā.
Mēs esam laivā, mēs esam ezerā.
Kur tad mēs īsti esam?

Kas ir ezera saimnieks -
Daba vai cilvēks?
Kam pieder ezers -
Zivīm vai cilvēkam?

Slīd mantkārība, slīd kāja
Cilvēkam, kas grib valdīt pār dabu…
Slīd ledus, slīd kāja
Cilvēkam, kurš atnācis vienkārši paslidot.

***
Viņi vadās pēc instrukcijām,
mēs paši sev radām instrukcijas.
Viņi spēlē pēc notīm,
mēs paši radām sev notis.

Viņi domā pēc standartiem.
Mēs domājam, kad vēlamies.
Viņi runā literāri,
Mēs vairāk domājam, kā runājam.

Viņi ģērbjas formāli,
Mēs ģērbjamies normāli.
Viņi izliekas, ka ir gudri,
Mēs izliekamies, ka viņi ir gudri.

Viņi domā par skaitļiem,
Mūsu domāšanā palīdz skaitļi.
Viņi naktīs guļ,
Mēs naktīs rakstām dzeju.

Kāda starpība
Vai nu tu gribi to, ko vari atļauties,
Vai nu Tu atļaujies to, ko gribi.
Citu iespēju nav un nebūs.

Īstenībā kuģim kapteiņa nav.
Ja nu vienīgi jūra un vējš -
Tas dreifē, kur to pūš,
Tas slīkst, kur to gremdē.

Gribi, atļaujies, lai tas grimst.
Atļaujies gribēt, lai tas negrimst.
Zivs uz āķa, lūpā pīrsings.
Kāda atšķirība?

Kāda atšķirība -
Lielā kuģī vai mazā laivā?
Attiecībā pret jūru
Tu esi sīkums.

Puteklis putekļu sūcējā,
Mats mammas ķemmē,
Burts rīta avīzē,
Rūts rūtiņu burtnīcā...

***
Pasmaržo šņabi -
Ož pēc nepatikšanām.
Pasmaržo mani -
Ožu pēc dzīves.

Pasmaržo suni -
Ož pēc suņa.
Pasmaržo mani pēc lietus -
Ožu pēc suņa.

Pasmaržo vecu avīzi -
Ož pēc pagātnes.
Pasmaržo tagad mani -
Tikko biju dušā.

Pasmaržo laimi -
Ož katram citādi.
Pasmaržo sulaini -
Viņš arī ir cilvēks.

Pasmaržo sevi-
Ož pēc lasītāja.
Pasmaržo gaisu-
Viņš tikko nemanāmi aizskrēja.

Pasmaržo šokolādi-
Ož pēc liekas “riepas”.
Pasmaržo mammu -
Ož pēc mīlestības.
 
Pasmaržo skolu -
Ož pēc negulētām naktīm.
Pasmaržo neveiksmīgu režisoru -
Ož pēc šņabja.
 
Pasmaržo televizoru -
Pagājušos svētkos tur mandarīnu mizoju.
Pasmaržo ziemu -
Tev taču iesnas.
 
Pasmaržo komplimentus -
Ož pēc flirta.
Pasmaržo zāļu skapīti -
Ož pēc spirta.
 
Pasmaržo bērnību!
Ož tāpat kā tagad?
Neesi vēl izaudzis?
Tev 18 vispār ir?
 
Ja ar vienu maņu vari tik daudz,
Iedomājies, cik vari ar visām!?