28. aprīlī desmito klašu skolēni tikās ar skolas absolventiem Elizabeti Andrejevu un Oskaru Otomeru, lai uzklausītu viņu pieredzes stāstus un gūtu iedvesmu nākotnes izvēlēm. Abi absolventi pastāstīja par savām augstskolu izvēlēm. Klausoties pieredzes stāstos, bija iespēja uzzināt daudz ko jaunu par Ventspils Augstskolu un Latvijas Universitāti. Guvām arī priekšstatu par to, kā ir būt studentam.

“Šī bija lieliska iespēja satikties ar diviem JVĢ absolvējušajiem skolēniem. Gan Oskars, gan Elizabete pastāstīja par savām studiju izvēlēm un to, kā ir patiesībā būt studentam. Šobrīd viņi studē divās pavisam dažādās pilsētās – Ventspilī un Rīgā. Šī atšķirība deva iespēju salīdzināt abas studiju vietas un lika aizdomāties arī par to, kur pati nākotnē vēlētos studēt.” (Elizabete, 10.d)

Oskars stāstīja par to, kā ir būt Latvijas Universitātes studentam, kur viņš jau studē doktorantūrā. Studijas LU nebija viņa pirmā izvēle. Viņa stāsts par atraidījumu sakritības dēļ lika aizdomāties, cik dzīve ir neparedzama. Bet aiz katras neveiksmes ir iespēja – tā viņš nokļuva Latvijas Universitātē. Oskara stāstījumā ieinteresēja ne tikai viņa oratoriskās prasmes, bet arī pieredzes stāsti par studenta dzīvi ārpus studijām – darba meklējumi, kļūdas un atbildība. Tas lika saprast, ka tā ir pieredze, kas sagaida arī mūs.

Elizabete mums stāstīja par studijām Ventspils Augstskolā un savu studiju programmu, kas ir tulkošana un valodu tehnoloģija. Viņa atklāja mums interesantus faktus par skolu un iespējām. Ventspils Augstskola atrodas ļoti tuvu jūrai, studentu kopmītnes ir savienotas ar mācību ēku, un šī skola piedāvā studentiem piedalīties projektā ERASMUS+. Elizabete padalījās arī ar praktisko pieredzi – tulkošanu Saeimā. Pēc viņas stāstītā radās ļoti pozitīvs iespaids par Ventspils Augstskolu, jo varēja redzēt, ka Elizabete ir ļoti apmierināta, studējot tur.

Pēc tikšanās ar divu dažādu augstskolu pārstāvjiem virmoja pārdomu sajūta. Šie pieredzes stāsti lika aizdomāties par nākotnes studiju izvēlēm un to, kāda būs studenta dzīve mums jau pēc diviem gadiem.

desmito klašu skolēnu vārdā, Kristiāna Šņorniece