Šogad dzejas dienu ietvaros pirmo reizi skolā norisinājās dzejas slams. Dzejas slams ir radošs un interaktīvs pasākums, kurā dzejnieki publiski lasa vai deklamē savus oriģināldarbus, sacenšoties savā starpā par klausītāju vai žūrijas simpātijām. Tas bieži notiek brīvā atmosfērā un uzsver dzejas emocionālo spēku, izteiksmi un uzstāšanās prasmi. Slama mērķis ir ne tikai literāra kvalitāte, bet arī spēja aizraut un ietekmēt auditoriju.

Inese Zandere teikusi: “Bet man liekas, ka galvenā Dzejas dienu jēga un būtība ir tāda, ka cilvēki sastop dzejniekus, redz un apskata viņus, sajūt viņus kā fiziskas, reālas būtnes, dzird viņu balsi.” Un šajā dienā mēs dzirdējām mūsu skolas jauno dzejdaru balsis.

Dzejas slamā lielākoties ir 3 kārtas. Pēc katras no kārtām žūrija sniedz savu vērtējumu. Citreiz vērtējuma sniegšanā tiek iesaistīta arī auditorija. Ņemot vērā, ka dzejas slams skolā norisinājās pirmo reizi, visas 10. klases skolniece Ruta Midega, 11. klases skolnieces Elīza Lielpētere un Elija Muceniece. Pie mums ciemojās un pasākumā piedalījās arī skolas absolvente Daniela Opengeima.

Dzejas slamā komentārus pēc katra priekšnesuma sniedza Sintija Kampāne-Štelmahere, kas ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, dzejas kritiķe, biedrības “Literāts” vadītāja.

Pasākuma laikā ar savām senāk sarakstītām rīmēm dalījās skolotāja Silvija Tumanova un direktore Dace Druveniece. Paldies devīto klašu zēniem Raineram Feldmanim un Edžum Bērziņam par skaņas nodrošināšanu pasākuma laikā!

Zemāk var iepazīties ar fragmentiem no dzejas slama dalībnieču darbiem.

Fragments no Elīzas Lielpēteres dzejoļa “Nabašnīks”

Cilvēkiem līķi nepatīk.
Un es mēģinu saskatīt
Katreiz, kad ieeju klasē,
Cik beigtas peles apraktas šajā
smilšu kastē,

Un viņi visi uz mani skatās.
Tā, it kā Es būtu vainīga.
Vai arī neskatās nemaz,
It kā es jau būtu gaidīta.

Es esmu paredzama reakcija,
apstiprināta hipotēze.
Un starp miroņiem
tapešu šķirbās tiek
aprēķināta mana
adrenalīna sintēze.

Arī man līķi nepatīk.
Es tos nevaru ciest.
Es labāk skrienu prom
pa smacīgajiem gaiteņiem
vītušu puķu galvas griezt.

Pat mūzikasskolā patverties
nav ļauts.
Parasti siltajā klasē palicis ir
nāves dvašas auksts.
Un flauta nesasilsts.
Notis svīst un lapas dilst.
Un klavieru taustiņi
zem pirkstiem trūdē,
Miroņi sienās smejās,
un to nedzīvās miesas pūdē.

Fragments no Elijas Mucenieces dzejolis “Galvas sāpes”

Es esmu bērns
Es nobijos kad kaķi sāka bļaut
Es jutu fizisku vajadzību skriet
Es sāku riet
Es jūtos kā trakais izmucis no tvaika ielas.
Es lūgtos, jūgtos, Es jūtos
Es es …

Es jūtu velmi atvērt vārtus visiem tiem suņiem kas rej aizs sētas
Bet viņi jau neskries man pakaļ
Viņi dzīsies pēc laimes, lai kur arī tā būtu.

Mēs dzīvojam ilūzijās, iedomātos pieņēmumos par pasauli.
Bet kurš tad spriedīs par to kas īsts un kas ne?

Galvas sāpes

Katrai problēmai ir jāmeklē risinājums, varbūt ārsti spēs pateikt kas man kaiš.
Es savas galvas sāpes ārstēju ar tabletītēm
Neviens jau neteica ka manī dzīvo parazīts
Un nevienu jau nevar vainot,
Ka es skrienu ar galvu sienā.

Atskatu sagatavoja d.v. Ieva Druveniece