Kaut maza mūsu tēvu zeme, Lai stipra tā! Kaut pāri bargi vēji pūš, Lai sildās tā Manā, tavā – mūsu siržu Mīlestības siltumā!

Janvāris Baltijas valstīm īpašs mēnesis – pieminam 1991. gada barikādes. Arī mūsu skolas iekšpagalmā nu jau 11-to gadu pēc kārtas tika iedegts atceres ugunskurs.

20. janvārī plkst. 10:45 izskanēja svinīga radiopārraide skolas radio. Savukārt skolas iekšpagalmā notika svinīgs piemiņas brīdis: 7.-12. klašu pārstāvju lāpu gājiens, kopīga ugunskura aizdegšana, vēstures skolotājas A. Koļesinskas, d.v. D. Druvenieces, konkursa “Ģimnāzists un Ģimnāziste 2019” uzvarētāju L. Ratenieces un M. Pošiva uzrunas.

Līva Rateniece: “Barikādes – tie nav tikai sargi, ugunskuri, lauksaimniecības tehnika un dzelzsbetona krāvumi. Tajās ieguldījumu sniedza ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji. Mans vectēvs un onkulis bija tur – Zaķusalā pie televīzijas torņa. Vectēvs, kavējoties atmiņās, stāstīja tā: “Pie ugunskuriem pulcējāmies kā svešinieki, taču notikumus piedzīvojām kā savējie.” Vecmamma bija Latvijas Tautas frontes dalībniece, kas, darbojoties barikāžu laikā, mudināja cilvēkus klausīties radio ziņas un nezaudēt ticību. Savukārt mana mamma šajā laikā gāja tikai 7. klasē, tāpēc notikumus satraukti vēroja caur televizora ekrānu. Lai gan nevarēja piedalīties un būt Rīgā, īpašu lepnumu un godu izjuta, kad varēja noņemt pionieru lakatiņu, lai piespraustu sarkanbaltsarkano karoga lentīti.

Ir viens iemesls, kāpēc jūtamies vienoti, un to sajūtam bez vārdiem. Ar skatienu, ar smaidu, ar lepnumu. Es uzskatu, ka mums ir jāstāv ar paceltu galvu, taisnu muguru un jābūt drosmīgiem. Drosmīgiem, jo stāvam savā zemē.”

Matīss Pošivs: “Politiķis Ivars Ķezbers barikāžu laikā teica: “Mēs neuzvarēsim ar karaspēku, bet ar garaspēku.” Tieši tā arī bija. Latviešu tauta ar kailām rokām un bez bruņojuma nebūtu varējusi turēties pretim, bet cilvēki lika lietā izdomu, lai nosargātu to, par ko bija ieradušies cīnīties. Latvieši parādīja savu gribu, vēlreiz apliecināja sev un visai pasaulei, kas mēs esam. Viens no varoņiem bija arī mans vectēvs, kas mūs centās pasargāt un tika ievainots barikāžu laikā. Viņš izdzīvoja, bet pirms dažiem gadiem smagi saslima un aizgāja aizsaulē. Tiem, kas to ir piedzīvojuši, barikādes ir kas vairāk par vēsturisku notikumu. Tā bija nepieredzēta vienotība, kas lika ienaidniekam izlaist pašam ieročus no savām rokām un apstāties šīs tautas varonības priekšā.

Mēs esam droši par savu likteni. Mūsos iekšā ir liels spēks. Ar godu un taisnīgumu celsim savu brīvo Latvijas valsti!”

Šāds pasākums, tāpat kā pats barikāžu laiks, nav iedomājams bez dziesmas. Par to gādāja S. Bondares puišu ansamblis un H. Zdanovskis, vienojot  klātesošos kopīgi dziedātās dziesmās.

Paldies visiem pasākuma organizatoriem un dalībniekiem!

d. v. D. Druveniece

Foto šeit: /ej-uz/15696