Laika posmā no 18. līdz 27. novembrim vairākās vietās Latvijā un citās Eiropas valstīs notika Globālās izglītības nedēļai veltīti pasākumi. Šā gada nedēļas devīze ir “Mana pasaule atkarīga no mums visiem”.

27. novembrī, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas pārstāvji, Daces Druvenieces ierosināti, devās uz Jēkabpils Agrobiznesa koledžas dienesta viesnīcas konferenču zāli, lai piedalītos globālās izglītības nedēļas veltītajā pasākumā, kas sastāvēja no divām daļām – pirmajā skatījāmies dokumentālo filmu “Patiesā cena” un otrajā daļā piedalījāmies radošajā darbnīcā “T-krekla otrā elpa”.  Skatītā filma vēstīja par drēbēm, to, kā tās tiek izgatavotas, un kā to izgatavošana ietekmē apkārtējo vidi. Šobrīd attīstītajās valstīs ekonomiskā sistēma ir patērētāju kapitālisms, kas ir tendēts uz materiālismu. Tas nozīmē, ka mēs tikai nopērkam, velkam un vēlāk izmetam apģērbu, kas pirkts tādos ātrās modes veikalos kā H&M, Forever 21, Zara u.tml., nemaz nezinot, cik smagi strādā cilvēki no trešajām pasaules valstīm, kā Bangladeša.

“Patiesā cena” atklāja modes industrijas noklusēto pusi un to, kas īstenībā slēpjas aiz biznesa, kurā mēs esam patērētāji. Tika uzzināts, ka modes industrija ir ne tikai otrā dabas piesārņojošākā industrija pasaulē, bet, ka arī cilvēki, kas tās ražo, mirst ātrās modes dēļ, pieprasot pamattiesību izpildījumu – minimālās algas paaugstināšanu, drošas darbavietas, pienācīgas darba stundas – visu, lai nodrošinātu cieņpilnu dzīvi un cilvēcīgus dzīves apstākļus.

Lai arī paši patērētāji nav amorāli, jo amorāla ir ekonomikas sistēma, mēs esam sistēmas produkti. Pircēji var pat nezināt, ka kādā ražotnē Bangladešā, kas gatavo apģērbus, ko mēs velkam ikdienā, miruši tūkstoš darbinieku nedrošo apstākļu dēļ, jo sagruvusi ēka, kurā viņi strādā. Var arī neapjaust, ka kokvilnas zemnieki ir lielākā pašnāvību viļņa upuri pasaulē, jo sistēma pret viņiem ir negodīga. Vai, ja nemirst pašnāvības rezultātā, zaudē dzīvību ķimikāliju dēļ, kas tiek izmantotas, lai kokvilna augtu ātrāk un vairāk. Pircējs arī var nebūt informēts par to, ka kādas pilsētiņas iedzīvotāji, uzturā lietojot no ražotnēm izgāztu ūdeni ar lielu hroma daudzumu, cieš no dzeltenās kaites. Visticamāk mēs nezinām, ka velkam drēbes, kas noklātas ar citu asinīm un ciešanām.

Problēmas risināšanas pirmais solis ir atzīt, ka problēma pastāv, un, to atzīstot, varam rīkoties tālāk, piemēram, apdomājot, kur iegādājamies savas drēbes, cik daudz tās pērkam un kuras no tām velkam ikdienā vai vienkārši nevajadzīgi turam skapī. Kā filmā tika teikts, drēbes ir mūsu izvēles āda.

Pēc filmas noskatīšanās bija īstais noskaņojums piedalīties T kreklu pārveidošanas darbnīcā, kurā izvēlējāmies metodi, ar kuru apstrādāt kreklus. Tumšiem krekliem izmantojām balināšanas metodi, bet gaišos apzīmējām ar tekstilmarķieri. No veca tapa jauns!

Mājās devāmies gan ar filmas raisītām pārdomām, gan ar pašizdaiļotiem krekliem.

Paula Vakarina, 12.c