Jau kādu laiku notiekot ceļa remontiem Pasta ielā, ceļu uz skolu un arī mājup nākas veikt pa Brīvības ielu. Tāds pats ielu, laukumu, bulvāru nosaukums sniegts 60 citām Latvijas vietām. Šī gada sākumā tika uzsākta Latvijas simtgades iniciatīva “Brīvības ielu stāsts deviņās republikas pilsētās” ar vēstījumu “No brīvības līdz brīvībai”. Tas gada laikā tiek īstenots dažādos formātos, piemēram, izstādēs un brīvības forumos, kurš sestdien norisinājās arī Krustpils Kultūras namā. Mūsu skolu tajā pārstāvēja gan jaunieši, gan skolotāja Dace Druveniece.

Brīvība, gan ārēja, gan iekšēja, ir viena no cilvēka pamatvērtībām, kuru visticamāk mēs uztveram kā pašsaprotamu parādību, uz kuru ikvienam ir tiesības un par kuru, šķiet, daudz nevajag prātot – tā it kā pastāv, un labi, ka tā.

Brīvība alegoriski tika salīdzināta ar došanos zvejot, iekāpjot laivā, sarunājot, kādas zivis tiks ķertas, un kopīgi izkāpjot no laivas laukā. Uz jēdzienu tika lūkots gan filozofiski, gan politiski, taču, kad saruna tuvojās noslēgumam un visiem viesiem tika uzdots, ko brīvība nozīmēs jums rīt no rīta, Atis Zakatistovs pavisam vienkārši, tieši un tomēr nekļūdīgi secināja: “Tas nozīmēs, ka es rīt no rīta varēšu izvēlēties, vai ēdīšu ceptas olas vai vārītas.”

Ja forumā dzirdētās domas un interpretācijas sāka šķist pārāk sarežģītas un brīvības jēdziens nu jau asociējās tikai ar zivīm un olām, atpūsties no domāt rosinošajām sarunām varēja, dodoties uz Guntara Rača un grupas “Saldās sejas” koncertu, kas notika uzreiz pēc foruma beigām.

Tāpat kā tas notika pasākumā, noslēgumā es aicinu visus fiziski izkustēties un pacelt īkšķi vai, ja sports neiet pie sirds, to darīt iztēles formā, un ar to norādīt, vai uzskatāt Latviju par brīvu valsti. Īkšķis uz augšu – Latvija ir simtprocentīgi brīva, īkšķis uz sānu – tikai piecdesmitprocentīgi, īkšķis uz leju – Latvija nav brīva valsts. Un tagad, ja to izdarījāt, apdomājiet, kāpēc tu tā domā? Kas tev pašam ir brīvība? Vai tu jūties brīvs? Kāpēc?

Paula Vakarina, 12.c