Tā. Es gribu uzrakstīt kaut ko enerģijas un iedvesmas lādiņa cienīgu visiem tiem, kas šodien uzsāk vai turpina skolas gaitas. Ne jau augstskolas vai universitātes, bet tieši skolas. Jā, tās, kurā mums visiem bija jāapgūst arī tie mācību priekšmeti, kuri mums, nu, absolūt' "nekad" dzīvē nenoderēs. 😅 Šodien Rīgā redzēju daudzus  priecīgus un arī mazāk priecīgus skolēnus, ar ziediem, bez ziediem, vecākiem pie rokas un draugu lokā. Šodien ir svētki, vismaz tāds noskaņojums valda te - galvaspilsētā. Kad vēl mācījos skolā, 1. septembris nemaz nešķita svētku cienīga diena, tādas "vasaras bēres" vien sanāk. Un, ja vēl stundu sarakstā jau nākamajā dienā ir 2 matemātikas pēc kārtas!!! Tad ne vien vasaras bēres, bet arī pasaules gals ir klāt.

Tomēr šodien uz sevi klusībā dusmojos. Nē, neesmu nekāda lielā, nav pagājuši ne desmit, ne piecdesmit gadi, kopš absolvēju Jēkabpils Valsts ģimnāziju, taču tā nostalģija uznāk un šogad spēcīgāka nekā iepriekšējos citus gadus. Ir, protams, dažādi apstākļus pastiprinošie faktori, taču šodien par tiem patīkamajiem. Bet par ko tās dusmas? Par to, ka tad nenovērtēju. Par to, ka laiku nevar pagriezt atpakaļ (ha, klasika). Un par to, ka tā jau vairs nebūs.

Bet šis bija tas priecīgais un iedvesmojošais raksts, pareizi!? Es esmu patiešām laimīga un pateicīga par to, kāda ir mana dzīve pēc skolas absolvēšanas. Atceros, kā klasē smējāmies par to, ka nekādai lielajai dzīvei skola mūs nesagatavo. Neviens taču tā konkrēti nemāca, kā apmaksāt rēķinus un vēl jo vairāk - neiedod maģisko formulu "lielā piķa" nopelnīšanai, lai tos rēķinus vispār kaut kā varētu samaksāt. Tomēr skolā, starp visām mums šķietami nemūžam nenoderīgajām lietām un zināšanām, mēs iemācāmies pieņemt izvēles, dažkārt arī izaicinājumus, iemācāmies paļauties uz sevi, paļauties uz apkārtējiem un tā tālāk. Es tā varētu turpināt mūžīgi.

Ja TU šobrīd vēl mācies skolā, tad, iespējams, tev viss, ko es līdz šim esmu uzrakstījusi, liekas absolūtas muļķības. "Vidusskola - labākais laiks manā mūžā??? Tu ņirgājies? Pagaidi, līdz tikšu uz Rīgu, te sāksies īstā dzīve un es beidzot mācīšos to, kas man patiešām interesē." Vai ne? 😂😂 Nē, nav tā, ka te Rīgā ir slikti, studēt ir feini, jauna vide, jauni cilvēki, piedzīvojumi, iespējas utt. Bet ar laiku, iespējams, pēc pirmās augstskolas ieskaites, pirmā kursa darba, tu saproti, cik laiska, patīkama, vecāku apčubināta dzīve bija skolas laikā.

Es zinu, ka es nepierunāšu tagad visus skolēnus mīlēt skolu. Labi, nemīliet! Vienīgais, lūdzu, izbaudiet! It sevišķi tos patīkamos brīžus - skolas koncertus, balles, klases vakarus (tādi vēl notiek?), pasākumus, žetonvakarus un visu pārējo, kas nu kuram liekas baudāms. Man, piemēram, arī filozofijas stundas tādas likās. Uzdrīkstieties, dariet, realizējiet savas idejas, jo tā skolā uzkrātā bagāža vēlāk noderēs, es apsolu.

Un atcerieties - jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt! Šķietami absurds un jokains teiciens, uz kura balstās visa mana dzīve. Veiksmīgu un enerģijas rezervēm neizsīkstošu jauno mācību gadu! 🌷

Kārtējais paldies Jēkabpils Valsts ģimnāzijai! A bet par visu! Par to, ka varu šādi uzrakstīt, un par to, ka man gribas tā uzrakstīt. 😊

Santa Januševska, 2016. gada absolvente