Saruna ar rakstnieku Paulu Bankovski par jauno romānu ”18” Jēkabpils Valsts ģimnāzijā

Kā pats saka – tas esot jāzina citiem. Pēcāk piebilst - buratīno. Viņš ir plaša diapazona cilvēks.  No operām līdz japāņu postrokam. No mākslas vidusskolas līdz filozofijas fakultātei. No izdomātiem stāstiem un lieliska filmas scenārija līdz vēsturiskam ideju romānam „18”.Tas viens, kura atmiņa nedraudzējoties ar cilvēku vārdiem, kā viņš atzīst intervijā  Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolēniem Evelīnai Elksnītei un Kārlim Klišānam.

26.novembrī, noslēdzot patriotisma mēnesi, Jēkabpils Valsts ģimnāzijā viesojās rakstnieks un publicists Pauls Bankovskis. Šī gada rudenī klajā laists viņa romāns „18”, kas ir sērijas „Mēs. Latvija, XX gadsimts” trešais darbs vēsturisko romānu ciklā par 20.gs. Latvijas vēsturi. Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 12.b un c un humanitārās programmas klašu literatūras entuziasti ar lielu interesi  ne tikai klausījās rakstnieka un divu skolēnu brīvajā sarunā, bet arī paši iesaistījās tajā. Saruna noritēja diezgan nepiespiestā gaisotnē, kas ir nepierasti šāda veida tikšanās reizēm skolās. Tika pārrunāta gan Latvijas Valsts dibināšana, kas ir viņa jaunā romāna galvenā tēma, gan filozofiski apcerētas dažādās mūsdienu pasaules kārtības. Rakstnieks tika arī iesaistīts spēlē, kļūstot par homo ludus – viņam vajadzēja gan skaidrot vārdus klāstesošajiem (līdzīgi kā spēlē „Alias”), gan pabeigt sarunas vadītāju iesāktos teikumus.

Par grāmatas atvēršanas svētkiem. „Nākot pie jums un uzzinot to, ka zālē būs sapulcējušies tikai tie, kas brīvprātīgi vai varbūt kādā piespiedu kārtā būs izlasījuši vismaz vienu no manām grāmatām, iedomājos, ka šī situācija līdzināsies tai, kuru es iedomājos mana jaunā romāna atvēršanas svētkos, kas laikā starp 11. un 18. novembri notika Rīgā. Grāmatas atvēršanas pasākumi ir tāds ļoti dīvains žanrs, jo, teiksim, tad, kad ir uzņemta jauna kinofilma, tad notiek tā: visi sanāk kopā zālē, ir filmas pirmizrāde un pēc tam seko ballīte. Visi to filmu ir redzējuši un visi jau zina, par ko ir runa. Grāmatas atvēršanas pasākums ir kaut kas tāds, uz ko lielākā daļa publikas sanāk, to grāmatu nelasījuši un pat nepaturējuši rokā. Tad visi tur kaut ko – nu ko viņi tur tagad var īsti darīt?! Tā situācija ir muļķīga, teiksim tā. Mana ideja ir rīkot grāmatas atvēršanas pasākumu un tad pēc gada rīkot to otru pasākumu, uz kuru uzaicināt tikai tos, kas šo grāmatu ir izlasījuši, lai tad vismaz ir par ko parunāt.”

Par romānā „18” izmantoto dienasgrāmatas formu. „Dienasgrāmata ir tāda interesanta padarīšana, proti: cilvēki vispirms un galvenokārt to raksta paši sev, tas ir tāds ļoti personīgs pasākums, protams, ir cilvēki, kas raksta dienasgrāmatu ar šādu vai citādu cerību, ka kāds to izlasīs (vai pamet zīmīgā vietā, lai to izlasa dzīvesbiedrs, vai raksta ar domu, ka tā kādreiz nonāks muzejā), nu, visādi. Motīvi jau mēdz būt arī tādi tai dienasgrāmatas rakstīšanai. Bet tas pirmais, ka tu to raksti pats sev -  par daudzām lietām raksta ļoti pašsaprotami, kaut ko noklusējot, tāpēc ka tu to ļoti labi zini.”

Par labāko grāmatas „18” komplimentu. „Pats jau tu nekad nezini rakstot, cik labi tev ir izdevies vai nav izdevies. Un, kad grāmata iznāca, viens no redaktoriem bija Vents Zvaigzne, žurnāla „Ilustrētā Zinātne” redaktors, viņš ir cilvēks, kurš zina visu, man šķiet, nu, viņš ir tāds, kurš neko citu nedara kā uzsūc zinības. Viņš bija cilvēks, kuram grāmata bija jāizlasa pāris reizes un jāuzrāda tās vietas, kur es esmu kaut ko samelojis tieši vēsturisko faktu ziņā. Un viņš teica, ka ir izlasījis to grāmatu,  un tad pēc kāda laika viņam ir radusies sajūta, ka grāmata patiesībā ir krietni vien biezāka nekā izskatās. Tas bija lielākais kompliments, kāds izteikts par šo grāmatu. Es sapratu, ka tā dienasgrāmatas forma ir labi nostrādājusi.”

Pauls Bankovskis apstiprināja arī citās intervijās minēto, ka viņam pakāpeniski veidojusies nepatika pret, ja tā var teikt, izdomātiem stāstiem. Dīvainā kārtā tas tomēr nav nekas tāds, kas būtu tikai ar viņu notiekošs. Viņš paskaidroja: rakstniekiem ir apnicis, ka, lai ko arī uzrakstītu, vienalga domās -  rakstnieks to ir rakstījis pats par sevi. Un cik tad ilgi var taisnoties, ka patiesībā tas nav nekāds „es”.. Tāpēc viņam pašam vislabāk patīk tās grāmatas, kuru pamatā ir realitātes gruntējums.

Par savu pārgājienu uz Valku. „Reizes trīs vai četras apstājās mašīnas ar nepārprotamu vēlmi mani vest, lai es beigtu staigāt. Kāpēc tam cilvēkam jāiet ar kājām, ja var taču aizbraukt ar mašīnu? Tas man uzreiz atgādināja, ka arī pie mums cilvēku domāšana ir iegrozījusies līdzīgi kā tas ir daudzās valstīs.”

Par pastaigu kā meditāciju. Rakstnieks ar skolēniem vienojās kopīgā viedoklī par to, cik nejēdzīgi aizmirstas lietas gan skolās, gan ģimenēs ir pārgājieni un pastaigas. Cik daudzās ģimenēs ir pieņemts, piemēram, nedēļas nogalē visiem iziet pastaigāties? Atgādinām, ka īsta pastaiga ir bez kāda konkrēta mērķa, nevis aiziet uz punktu A pēc priekšmeta B. Un noteikti ne lielveikalā.

Skaidrs, ka neviens neiegūs tik daudz no šī raksta izlasīšanas, kā ieguva tie ģimnāzijas skolēni, kuri kuplā skaitā bija ieradušies uz sarunu ar Paulu Bankovski. Bet visiem tiem, kuri būtu gribējuši ierasties, būs iespēja redzēt vismaz daļu sarunas, jo tuvākajā laikā JVģ mājas lapā tiks ievietoti video fragmenti no šī pasākuma. Milzīgs paldies sakāms latviešu valodas un literatūras skolotājai Kristīnei Modnikai kā šīs tikšanās iniciatorei un koordinatorei, visiem tiem, kuri ieradās sagatavojušies un skolas vadībai.

Evelīna Elksnīte, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 12.c klases skolniece