7.martā Jēkabpils Valsts ģimnāzijā viesojās 22. Rīgas Starptautiskā filmu festivāla 2ANNAS projekts PROJEKTORS. Esam viena no piecām skolām Latvijā, kas apstiprinātas dalībai projektā šajā mācību gadā. Projekta mērķis – izglītot jauniešus kino jomā un sniegt viņiem praktiskas meistarklases.

Projekta laikā ģimnāzijas 10.-12. klašu skolēni noskatījās jaunākās Baltijas režisoru veidotās īsfilmas. Daudz un dažādas. Iepazinām jaunu izpildījuma tehniku, piemēram, redzējām multfilmu, kas zīmēta ar krāsā mērktiem pirkstu galiem. Secinājām, ka daļa režisoru savas idejas izvēlas realizēt multiplikācijā. Jurģa Krāsona multfilma rosināja domāt par mūsdienu urbāno vidi un patērniecisko sabiedrību: reklāmas aģentūru darboņi savu izveidoto reklāmu dzejtekstos gatavi paust visu ko, galvenais, – lai “priekšnieks sajūsmā, un par jauniešiem vispār nerunāsim!…”, piemēram, smaržu reklāma:

“Pūt, kur gribi, jaunās smaržas,
Vai tu negribi vai gribi.”

Kamēr minētajā multfilmā attēlotie reklāmas ļaudis domāja un savstarpēji sacentās, kurš veiklāk patērētājus ievilinās iepirkšanās tīklos, Lienes Lindes īsfilma “Zeme ir visvientuļākā planēta” aktualizēja pieaugušo lielo aizņemtību. Vecākiem neatrodas laika savam bērnam arī no darba brīvajos brīžos. Meita ir vecāku un viņu draugu bohēmisko ballīšu lieciniece. Kopā ar vecākiem ciemos nokļuvusi, meitene konstatē, ka par viņas vienīgo vakara izklaides sabiedroto kļūst namatēva suns. Tas vienīgais izrāda par meiteni interesi, un, kad pieaugušo ballīte sit augstu vilni un laiks jau krietni pāri pusnaktij, meitēns, piespiedies sunim, aizmieg uz dīvāna. Skatītājam loģiska šķiet meitenes vēlme dzimšanas dienā dāvanā saņemt sunīti – ir cerība, ka kāds būs blakus. No mammas un meitas šķirti dzīvojošais tētis to arī apsola, taču dzimšanas dienas rītā, kad meita steigšus dodas pie mammas, lai vaicātu, vai tētis viņai dāvanu jau atsūtījis, tad mamma apstiprinoši māj ar galvu un jubilāres virzienā pastumj jaunu skrituļslidu kasti… Jā, neskatoties uz to, ka mūs jau labu laiku biedē ar zemeslodes pārapdzīvotību, šī filma apliecina, ka Zeme tomēr ir vientuļo planēta…

Savukārt Lailas Pakalniņas jaunā filma “Rumba” raisīja smaidus un piedāvāja iespēju paskatīties uz cilvēku kā sugas pārstāvi. Filmā iemūžināti Ventas Rumbas apmeklētāji, pašiem to nezinot un nenojaušot, ka viņus vēro un filmē kameras modrā acs. Kā mēdzam pasmaidīt par dzīvniekiem, kas rotaļājas savā nodabā vai kārto savstarpējās attiecības, tā šajā filmā varam pasmaidīt par Homo sapiens, kas izmanto Ventas Rumbas fonu romantiskiem kāzu brīžiem, neveikliem (jo kājas taču slīd!) “pašiņiem”, pārgalvīgām izdarībām ūdenī, relaksējošām un miesas tvirtumu uzturošām procedūrām zem ūdenskrituma straumes un dažādām citām nodarbēm, kas tiešām raisa smieklus un vedina pie atziņas, ka mēs no malas izskatāmies (un laikam jau arī esam :-)) varen interesanta suga.

Igauņu veidotā multfilma lika domāt par to, kas notiek mūsu prātā un kā mēs iekļūstam cits cita domās.

Secinājums – filmas, kā jau tas mākslas darbiem pienākas, rosināja pārdomas par mums pašiem. Jauniešiem nācās pārbaudīt savu interpetēšanas varēšanu, jo ne viss piedāvātajās filmās bija viegli un viennozīmīgi nolasāms. Un tas labi, jo, tiklīdz kaut ko nesaprotam, tā sākam domāt - ko mums ar to vēlējās pateikt? Un domāt – tas taču ir labi un vērtīgi!

Kamēr lielākā daļa jauniešu skatījās filmas, 2 skolēniem no katras vidusskolas posma klases bija iespēja piedalīties kino profesionāļu – režisora Reiņa Spailes un operatora Jāņa Indrika - vadītajās meistarklasēs. Viņiem kopīgā sadarbībā vienas dienas laikā bija jāpaveic gandrīz neiespējamais – jāiepazīstas ar kino veidošanas pamatnosacījumiem, jāizdomā savas filmas sižets, jāsadala pienākumi un – jāizveido filma! Veicot šo uzdevumu, viņiem bija lieliska iespēja iepazīt minētos profesionāļus un viņu ikdienu. Viens no viņiem četros no rīta bija beidzis filmēšanu, bet septiņos jau devies ceļā, lai nokļūtu mūsu skolā. Otrs iepazīstināja ar darbu, kas norit, uzņemot jauno latviešu spēlfilmu “Dvēseļu putenis”. Abi dalījās pieredzē par kinoļaužu ikdienas plusiem un mīnusiem.

Ieskatam ģimnāzijas jauniešu iespaidi par šo dienu:

Ainārs Ščegalkovs: Projektam pieteicos, jo mani ļoti interesē kino filmu veidošana. Projekts tiešām bija ļoti interesants, es uzzināju daudz ko jaunu. Sākumā mēs, visi darba grupas jaunieši, pastāstījām par savu pieredzi filmu veidošanā. Vēlāk profesionāļi mums pastāstīja, kā filmu veidošana patiesībā notiek. Tad mūs sadalīja grupās un lika katrai grupai izdomāt kādu ideju, kuru varētu pārvērst filmā. Pēc tam, kad idejas bija izdomātas un bija izvēlētas pašas labākās, mēs devāmies filmēt. Kopumā bija interesanti, uzzināju daudz ko jaunu, vienīgi mums īsti neizdevās sadarboties filmēšanas procesā, jo īsti nevarējām sadalīt mums dotos pienākumus – visiem gribējās pamēģināt visu! Esmu patiesi gandarīts, ka varēju piedalīties šajā projektā.

Līga Bārbale: Šis projekts bija lieliska iespēja ieskatīties filmu veidošanas ikdienā. Ir liels prieks, ka radās tāda izdevība. Darba grupā man tika dota iespēja rīkoties ar kameru  - būt filmas operatoram. Tiešām lieliskas sajūtas, prieks par paveikto darbu un gūto pieredzi. Protams, vēlētos to atkārtot. Manuprāt, mums karam no grupas tā bija lieliska iespēja izvērtēt, kas mūs interesē un saista, kā arī izvēlēties sev tīkamo un sastrādāties ar iepriekš vēl neiepazītiem skolas biedriem. Ieklausīties pieredzējušu cilvēku darba ikdienas stāstos un ņemt vērā viņu ieteikumus. Es nenožēloju, ka pieteicos projektam. Ja būtu vēl  viena iespēja, noteikti centos atkal piedalīties. Tiešām nenovērtējamas un vārdos grūti aprakstāmas emocijas, prieks un gandarījums.

Annija Briška: Man ļoti patika pasākums – tas bija izzinošs un sniedza lielisku iespēju izmēģināt darboties kā producentam. Es guvu ļoti lielu pieredzi, man patika, kā mēs kopā domājām scenāriju, kopā devāmies filmēt un kopā priecājāmies par izdarīto. Man radās pārdomas par to, ka savu nākotni labprāt saistītu ar šo sfēru. Šis pasākums man deva zaļo gaismu censties un tiekties uz savu mērķi.

Laura Krēsliņa: Piedalījos šajā projektā, lai padarītu interesantāku darbadienu, taču mans mērķis nav saistīt nākotni ar filmēšanu un kino. Visvairāk man patika atmosfēra, kas radās projekta laikā – jutos brīvi un varēju nepiespiesti paust savu viedokli. Pateicoties darbam grupās, iepazinu jauniešus, ar kuriem diendienā saskāros skolas vidē, bet līdz šim nesazinājos.

Ralfs Daniels Midegs: Projektam pieteicos, jo interesēja filmu tapšanas process. Projekts bija ļoti interesants un radošs. Sākumā mums tika novadīta lekcija par kino tapšanu. Pēc lekcijas noklausīšanās varējām iejusties režisoru, aktieru un operatoru lomā. Mums tika dota iespēja radīt pašiem savu filmu. Tika gūta milzīga pieredze. Šis projekts radīja manī vēl lielāku interesi par kino. Mūsu grupas scenārijs tika apstiprināts idejas realizēšanai, tomēr tapšanās procesa radās kļūdas, bet šīs kļūdas sniedza vērtīgu pieredzi. Pateicos par doto iespēju piedalīties šajā projektā!

Agnese Broka: Šī bija unikāla iespēja uzzināt ko vairāk par filmu tapšanu, ne tikai esot klausītāja un skatītāja lomā, bet arī pašai iesaistoties darbībā, gūstot nelielu pieredzi šajā sarežģītajā un radošajā procesā. No četrām izdomātām un prezentētām filmu idejām tika izvēlētas divas, ko īstenot. Mūs sadalīja grupās un katram uzticēja savu darba pienākumu. Es biju grupā, kurai palīdzēja operators Jānis Indriks. Viņš mūs vadīja, izsakot piezīmes par pareizo un nepareizo, uzmundrinot brīžos, kad iestājās neliels apjukums vai domstarpības. Kopumā process bija interesants un iedvesmojošs, bet reizē arī neparedzams. Galvenā mācība jeb secinājums, kas radās par filmas uzņemšanu, ir – katram ir jāpilda tikai pašam uzticētais darbs un pienākums, pārējos jautājumos uzticoties saviem darba partneriem un neuzbāžoties tiem ar savu viedokli vai pretenzijām, citādāk veiksmīgs darba rezultāts nav iespējams. Man ir prieks, ka ģimnāzijā notiek šādi pasākumi, kuros jauniešiem tiek ļauts radoši izpausties profesionāļu vadībā!

Arī es (šī raksta autore) negaidīti tiku ierauta vienas skolēnu grupas idejas realizācijā. Man bija jākļūst par aktrisi – jānotēlo direktore, kuras pacietības mērs attiecībā pret konkrētas skolnieces pārkāpumiem ir pilns, un direktore nolemj rīkoties… Jāteic, arī es guvu atziņas par kino aktiera profesiju, jo sapratu, ka, atšķirībā no teātra, kur aktieri iepriekš cītīgi mācās tekstu, kino epizodes tiek samērā brīvi izspēlētas, teksts katrā no tām mainās, režisors pēc katras epizodes dod norādījumus par veicamajiem uzlabojumiem, un sākas kārtējais “dublis”. :-)

Kopā ar jauniešiem esmu gandarīta par sadarbību ar projekta īstenotājiem un saku paldies projekta koordinatorei Annai Vilānei par šādu iespēju. Savukārt viņa, režisors un operators pauda pārsteigumu un prieku par skolas vidi – par viesmīlību, par gleznu galeriju skolas svinību zālē, par skolēnu radītajiem darbiem skolas mazajā zālē un gaiteņos, par skolas pasākumu krāsainību fotogrāfiju stendos un, protams, par pašiem jauniešiem – radošiem, prātīgiem, patīkamiem.

Varam secināt, ka projekts ir bijis abpusēji patīkama un izglītojoša sadarbība, kas, iespējams, kādam no jauniešiem pārvērtīsies nākotnes profesijas sapņa piepildījumā. Vai gluži pretēji – projekta laikā kāds saprata: tas nav man! Un arī šāda atziņa karjeras izglītībā ir ļoti vērtīgs guvums.

JVĢ direktora vietniece Dace Druveniece