20. februāris bija diena, kad uz mirkli apturējām laiku, kad uzkavējāmies laika upes krastos, lai pēc brīža atkal ļautu tai plūst tālāk. Apstādināt laiku mums palīdzēja R. Štelmaheres gleznas izstādē “Laika faktūras”. Izstādes apmeklējums bija īpašs arī tādēļ, ka kopā ar mums tajās bija arī pati māksliniece. Ruta Štelmahere mums pastāstīja, ka, radot šīs gleznas, meklējusi un atradusi jaunas tehniskas iespējas, paņēmienus, kā veidot gleznas faktūru. Izstādē redzamās gleznas ir iedvesmojuši ceļojumi uz tālām zemēm, piemēram, Itāliju, Izraēlu, tomēr lielākā daļa darbu mums atgādina: skaistais, brīnumainais ir tepat līdzās. | |
R. Štelmahere ir ne tikai gleznotāja, bet arī dzejniece, un izstādes apmeklējuma laikā lasījām arī viņas dzeju, meklējām gleznas, kas visvairāk atbilda konkrētu dzejoļu noskaņai un tēliem. Māksliniece aicināja arī mūs pašus būt radošiem un izspēlēt dzejas spēli. Par katru gleznu uzrakstījām dzejoli, katrs tajā ierakstot tikai vienu rindu un nezinot, ko uzrakstījuši pārējie. Par dažiem šādā veidā tapušiem dzejoļiem bija tiešām prieks – re, kā varam! |
Tumšie ūdeņi Skatoties nezināmajā, es ieraugu jēgu – ūdens, kas mēģina izturēt ziemu, ikdienas baltums, peļķe kā pildspalvas tinte sniegā, vēsie pavasara rīti. Sniega piederību pie baltā saprotam tikai mūža galā. Ūdens un sniegs, it kā tas pats, bet robeža tik skaidra, un tajā es saskatu tevi, tik maigu un svaigu. |
Pie laika upes Zaļa zāle un debesis iekrita tevī... un palika. Tu esi debesīs, debesis ir tevī. Upes malas vējā dejo zāle, šūpojoties turp un šurp. Caur dubļainiem laukiem tu ej, meklējot kaut ko tīru. Sprīdītis meklē materiālu stabulei. Vienmērīga plūsma. Zāle līgojas vējā. Plūst laika upe projām nevaldāma. |
Aicinām arī visus pārējos apmeklēt šo izstādi – tā būs aplūkojama vēl tikai līdz 29. februārim Jēkabpils Tautas nama mazajā zālē.
10.a klase un audzinātāja Silvija Tumanova