Mēs, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 12.b klase, 7.aprīlī devāmies uz Rīgu. Mūsu dienas plānā bija divas norises: STEM nodarbība Rīgas Zooloģiskajā dārzā "Viena pasaule visiem" un Dailes teātra izrādes "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" apmeklējums. 

Pēc izzinošās  nodarbības zoodārzā, iejūtoties deputātu, NVO pārstāvju un iedzīvotāju lomās un risinot dažādas konkrētām valstīm aktuālas ar dzīvniekiem saistītas problēmas, radās  sajūta, ka mēs bieži skatāmies uz dzīvniekiem kā uz kaut ko atdalītu no sevis, lai gan patiesībā esam vienas sistēmas daļa. Redzot dzīvniekus nebrīvē, radās iekšējs konflikts - no vienas puses, zoodārzs izglīto un palīdz saglabāt dažādas retas un apdraudētas  sugas, bet, no otras puses, tas tomēr nozīmē brīvības ierobežošanu. Tas lika aizdomāties, vai cilvēkam vispār ir morālas tiesības lemt par citu dzīvo būtņu dzīves apstākļiem, pat ja nodoms ir labs. Varbūt robeža starp rūpēm un kontroli ir daudz trauslāka, nekā šķiet? 

Dailes teātra izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” šo pārdomu līniju turpināja citā līmenī - par cilvēku pašu... Jūdas tēls lika paskatīties uz vainu nevis kā uz kaut ko vienkārši nosodāmu, bet kā uz smagu, sarežģītu un visnotaļ daudzslāņainu pieredzi. Vai nodevība definē cilvēku uz visiem laikiem? Vai piedošana ir iespējama, ja pats sev nespēj piedot? Izrāde radīja sajūtu, ka patiesībā lielākā tiesa (lai arī neredzama) notiek cilvēka iekšējā pasaulē. Interesanti, ka abas pieredzes savā ziņā savienojās - zoodārzā jautājums bija par mūsu varu pār citiem, bet izrādē - par spriedumu pār sevi un citiem. Tas lika domāt, cik bieži mēs cenšamies kontrolēt un vērtēt, nevis saprast. Varbūt svarīgākais, ko paņemt līdzi, ir jautājums: cik lielā mērā mēs patiešām apzināmies savas izvēles un to sekas - gan attiecībā uz dabu, gan uz cilvēkiem? 

12.b klases vārdā, Elīza Zandberga