Kopš 17.aprīļa ģimnāzijā ir apskatāma 12.c klases skolēnu Lindas Roščenkovas, Jēkaba Grozas un Elizabetes Einikas veidoto mākslas darbu izstāde. Darbi tapuši kā “Kultūra un māksla II” kursa noslēguma uzdevums. Tajā skolēni veidoja radošo darbu par sabiedrībā aktuālu, bet neviennozīmīgi vērtētu tēmu, pašiem izvēloties piemērotāko mākslas veidu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus.

Sākoties darbam, vispirms notika sev svarīgu jautājumu atlase, no kuriem beigās tika izvēlēts mākslas darbam atbilstošākais. Pēc tam sekoja aktualizētās problēmas izpēte – ko par to ir jau teikuši, rakstījuši un pētījuši zināmi cilvēki Latvijā un pasaulē. Nākamais solis – jau esošu mākslas darbu izpēte Latvijā un pasaulē, kas atbilst izvēlētajai problēmai. Tad sekoja savu skiču izveide, apspriešana ar klasesbiedriem un korekcija ar nepieciešamajiem papildinājumiem. Pēc tam – darba realizācija, un, visbeidzot, rezultāta prezentēšana, darbu sagatavošana eksponēšanai un izstādes iekārtošana.

Linda izvēlējās veidot mākslas darbu par mūsdienās aktuālu problēmu – vientulība. Savu darbu viņa izveidoja kā fotokolāžu sēriju, izvēloties fotoattēlus no savā fotogalerijā jau esošajiem materiāliem, kurus pēc tam apstrādāja Canvas programmā, radot daudzslāņainus niansētus attēlus. Iedvesmu fotokolāžas tehnikai Linda guva amerikāņu popārta mākslinieka Roja Lihtenšteina daiļradē, taču par tēmas saturisko risinājumu Linda saka:

“Savu darbu sēriju esmu nosaukusi “Vientulības dažādās nokrāsas”. Ar to vēlējos parādīt, cik dažāda un daudzveidīga spēj būt šī sajūta. Vientulība var būt gan nomācoša un traumējoša, gan tomēr zināma vientulības deva ir nepieciešama ikvienam. Mana fotokolāžu sērija nesniedz vienu atbildi un risinājumu, tas vairāk ir pārdomu ceļojums sajūtās. Pēc šī darba tapšanas kā lielāko ieguvumu novērtēju iegūtās prasmes strādājot Canvas programmā. Par to iepriekš zināju, bet nekad nebiju iedrošinājusies tajā darboties.”

Jēkabs savu radošo darbu “Kustība. Nebeidzamais ceļojums” izveidoja sarežģītā un smalkā krāsainās grafikas formā. Mākslinieciskajā stilistikā darbs atgādina mūsdienās populāros mangu komiksus, kas Jēkabam ir ļoti tuvi. Centrālās perspektīvas kompozīcijā attēlots vilciena vagona iekšskats no kāda braucēja skatu punkta. Vagonā atrodas vēl dažādu vecumu pasažieri, katrs iegrimis savā nodarbē, aiz vagona loga nav saskatāma ainava, vienīgi krustu šķērsu loga stiklam priekšā vijas mistiskas auklas. Sava darba koncepciju Jēkabs skaidro šādi:

“Mani interesē cilvēka psiholoģija, emocijas. Arī pats vēlos nākotnē studēt psiholoģiju. Es centos attēlot mūsu ilūziju par pasauli, kurā mēs dzīvojam, domājam, ka esam brīvi un paši izvēlamies kur iet, ko darīt, taču neapzināmies, ka patiesībā mēs visi esam iesprostoti jau iepriekš nolemtā telpā un pārvietojamies jau iepriekš nolemtā virzienā un tas, kas to visu nosaka, atrodas ārpus tās un vada mūs kā lelles. Liels izaicinājums priekš manis bija pareizi attēlot iecerēto perspektīvas kompozīciju un telpiskas cilvēka figūras. Smalkā grafika aizņēma ļoti daudz laika, iespējams, bija nepieciešams precīzāk izvēlēties darbam paredzēto tehniku. Taču kopumā ar darbu esmu apmierināts un mana iecere ir izdevusies.”

Elizabete izvēlējās gleznot guašas tehnikā, attēlojot aktuālu problēmu – informācijas pārsātinājumu, kuru sekmē viegli pieejamā elektronisko mediju vide, kas kļūst aizvien uzbāzīgāka un grūtāk kontrolējama. Gleznojuma nosaukums ir “Patiesība troksnī”. Kompozīcijas centrālo daļu veido dzeltenīgas dūmakas stabs, kas simbolizē daudzveidīgus informatīvus datus. Tas izplūst gan no cilvēku mutēm, gan no sociālajiem medijiem, ko simbolizē telefoni. Visa informācijas plūsma pamazām satek un pārņem kompozīcijas apakšā izveidoto tēla prātu. Viņš tai nepretojas, viņa acis ir aizvērtas un tam nav mutes. Ideju paspilgtina izvēlētā gleznojuma virma, Elizabete kompozīciju ir uzgleznojusi uz spoguļa.

“Spoguli izsenis dēvē par patiesības rādītāju”, saka Elizabete.”Izvēlējos gleznot uz spoguļa, lai vairāk izceltu darba nosaukumu – Patiesība troksnī. Ikvienam ir jāapzinās nekonktrolētas informācijas sekas. Ir jādomā ar savu galvu. Jātur acis vaļā un ir jābūt savam viedoklim, citādi sveši viedokļi pārņems tavu prātu. Visgrūtākais, veidojot darbu, bija izvēlēties saskaņotas krāsas. Spoguļa virsma izrādījās ļoti neparasta, tā atstarojās gan tumša, gan gaiša, tai bija grūti pieskaņot toņus”.

Paldies skolēniem par ieguldīto laiku un darbu uzdevuma izstrādē. Novēlu, lai izdodas nepazaudēt savu patiesību nebeidzamās kustības ceļojumā un, pat esot vienam, nekad nejusties vientuļi!

Vizuālās mākslas skolotāja Elga Skrebele