17. oktobrī mēs, divas paralēlklases – 11.c un d, aizvadījām izglītojošu un pārdomām pilnu dienu. Mēs apskatījām nozīmīgus dabas objektus, kā arī apmeklējām Latvijas nacionālajā kultūrā nozīmīgas iestādes: Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Nacionālo teātri. Mācību ekskursija sākās ar Taborkalna apskati, kas ir ne tikai viens no augstākajiem Sēlijas pauguriem, bet arī Strūves ģeodēziskā loka punkts. Uzkāpjot Taborkalna skatu tornī, varējām baudīt plašo skatu pār mūsu Sēlijas novadu rudens dzeltenīgajās, oranžīgajās, zaļganīgajās un koši rūsganajās krāsu niansēs, tāpēc, dodoties lejup, sākām dziedāt Ulda Stabulnieka dziesmu ar Māras Zālītes vārdiem “Tik un tā”. Mēs patiesi sajutāmies lepni par savas Sēlijas un Latvijas skaistumu!

Tālāk mēs devāmies pie tēlnieces Solveigas Vasiļjevas darinātās piemiņas zīmes Staburagam “Dieva auss”, kas atrodas Vīgantes parkā, vietā, kur pirms Pļaviņu HES būvniecības līdz par 1965. gadam bija skatāms viens no unikālākajiem dabas pieminekļiem – raudošā Staburaga klints.

Ierodoties galvaspilsētā, devāmies uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, lai mediju eksperta Emīla Rotgalvja pavadībā uzzinātu vairāk ne tikai par bibliotēku, bet arī medijpratību, piedaloties viņa vadītajā nodarbībā “Mēs un mediji – kam lielāka vara?”

Annija Bogdanova: “Mūsu gids Emīls Rotgalvis izveda mūs ekskursijā pa bibliotēku, izstāstot par dažādiem apskates objektiem pašā bibliotēkā. Viņa vadītā lekcija bija noderīga, jo, protams, uzzināju ko jaunu mediju ziņā, uzklausīju dažādus ieteikumus, lai neapjuktu medijos, kā arī viena frāze, kas man visvairāk palika atmiņā ir: ”Jābūt kritiskam, nevis ciniskam””.

Elizabete Skrebele: “Emīls spēja aizraut ar savu stāstījumu un patiešām lika aizdomāties par problēmām, kas rodas nepilnīgā informācijpratības procesa gaitā. Noteikti iesaku šo lekciju apmeklēt latviešu valodas stundu ietvaros, sākoties tēmai par medijiem un informācijpratību.”

Elīza Lielpētere: “Manas galvenās atziņas no lekcijas ir šādas:

• Mediji ir mums visapkārt, un no tiem tikpat kā nevar izvairīties;

• Viltus ziņas var izplatīties ļoti ātri un bieži rodas nepilnīgas informācijas dēļ;

• Ir svarīgi saprast un mācēt izvērtēt medijus, ko uzņemam. ”

Ekskursijas noslēgumā mēs devāmies uz mūsu valsts kultūras lepnumu – Latvijas Nacionālo teātri, lai noskatītos šī gada septembrī pirmizrādi piedzīvojušo izrādi “Indulis un Ārija”, kuras režisore ir Indra Roga, un tā ir iestudēta jaunā interpretācijā par godu Raiņa 160. gadu jubilejai. Tas ir stāsts ir par izvēli starp mīlestību un tautu, par dzīvi kara laikā, par individuālām un tautai kopīgām vērtībām. Lugas pamatā ir vēsturisks stāsts par kūru jeb kuršu brīvības karu 1243. gadā, cīnoties pret vācu krustnešiem. Rainis to nosaucis par jaunības traģēdiju, jo kūru virsaitis Indulis iemīl vācu komtura meitu Āriju, un tā ir šajā dzīvē neiespējama savienība…

Skatoties izrādi, iespaidi atšķīrās, bet tomēr visi kaut ko ieguvām.

Madara Puķinska: “Es uzskatu, ka liels ieguvums bija tas, ka mēs sākām lasīt lugu klasē, jo tas ļoti palīdzēja izprast izrādi. Skatoties izrādi, bija daudz vieglāk sekot līdzi, zinot sižetu un atceroties lasītos tekstus stundās.”

Amanda Tomiņa: “Aktieri bija ļoti ekspresīvi, skaļi un skaidri runāja savu tekstu, ar tādu pārliecību, ka būtu paši sarakstījuši lugu. Man visvairāk simpatizēja varone Tuše, ne tikai tādēļ ka literatūras stundās es lasīju viņas lomu, bet arī tāpēc, ka viņas lomas atveidojums bija spilgts un neaizmirstams. Viņas košās drēbes un žesti attēloja šo varoni labāk, nekā mana iztēle spēja. Varēja just aktieru cieņu un kaisli pret stāstu, cik ekspresīvi tika attēlots notiekošais.”

Alita Paļuga: “Lai arī izrāde bija gara, tajā nebija nekā lieka, es pat teiktu, pietrūka. Pietrūka beigu kā oriģinālajā lugā. Izrādi kopā vienoja koris, apbrīnojami, kā visas meža, vēja un ūdens skaņas bija kora radītas. Dziedātāju balsis deva spēka sajūtu, no kuras skrēja skudriņas.”

Amanda Rudzīte: “Izrāde bija izcila, visvairāk pārsteidza, ka visas skaņas tika veidotas dzīvajā, piemēram, izdzirdot pērkona dārdus, tiešām likās, ka ārā ir pērkons, bet izrādās, to veidoja orķestris. Arī skatuves rekvizīti bija ļoti vienkārši, bet arī neprasījās nekas vairāk, gaismas bija ļoti liela daļa atmosfēras radīšanā. Lai arī šī luga ir 114 gadus sena, tajā ir mūsdienās aktuālas problēmas, tāpēc, manuprāt, šī ir izrāde, kas jāredz ikvienam.”

Vēlamies pateikt paldies mūsu audzinātājām Anitai Grigalovičai un Kristīnei Modnikai par pārdomāto ekskursijas saturu un Latvijas Skolas somas projektam par iespēju noskatīties tik kvalitatīvu teātra izrādi.

Iespaidus apkopoja Kristiāna Šņorniece no 11.c

Vairāk mirkļus var aplūkot galerijā Skolas soma 11.cd 2025